Biheivioristiskā pieeja klasvadībā
Bērns uzvedību iemācās no vides, kas ir viņa vistuvākajā apkārtnē.
Tātad, līdzīgi kā bērns iemācās nepiemērotu uzvedību, viņš arī apgūst pozitīvu uzvedību.
Līdz ar to uzvedību var mainīt, mainot vides kairinātājus, kā arī lielu nozīmi pievēršot dažādām strukturētām prasībām, kuras tiek izvirzītas bērnam.
Biheivioristiskais modelis galveno disciplīnas nodrošinātāja lomu uztic skolotājam, skolēnu neuzskatot par pietiekami saprātīgu, lai pats kontrolētu savu uzvedību.
Biheivioristisko, skolotājcentrēto teoriju pārstāvji, runājot par skolēnu uzvedību un darbību mācību stundās, lieto terminu «disciplīna», ar to saprotot skolotāju noteiktus uzvedības un darbības nosacījumus mācību stundu laikā.
Analizējot šīs teorijas, lieto terminu «disciplīna», jo šis termins nav sinonīms terminam «mācību disciplīna», kas pētījuma kontekstā tiek saprasta kā skolēnu pašregulēta mācību darbība vidē, kurā jāievēro sociālās konvencijas.
…