Briļļu vēsture
Latviešu valodā vārds brilles ienācis no vācu valodas. Tur savukārt no viduslaiku latīņu brillys, ar ko apzīmēja smaragdam līdzīgu dārgakmeni
senie grieķi mazu priekšmetu palielināta attēla iegūšanai lietojuši ar ūdeni pildītu stikla lodīti. No Romas laikiem saglabājies nostāsts par imperatoru Neronu, kas gladiatoru cīņas labprāt vēroja caur slīpētu dārgakmeni
1270.g. cilvēki lasīšanai lietojuši lēcas, kas izgatavotas no slīpēta kvarca vai pusdārgakmeņiem (venēcieši, arābi, indieši)
Plašāk brilles sāk izplatīties tikai pēc tam, kad Keplers bija izpētījis staru laušanu lēcās, un izplatījās stikla ražošana
Grāmatu iespiešanas tehnikas izgudrošana palielināja lasītāju skaitu, bet tas savukārt krasi palielināja pieprasījumu pēc brillēm. Daudzi ārsti kategoriski iebilda pret briļļu nēsāšanu.
19.gs.sākumā brilles sāka lietot modes pēc- monokļi, lornetes
Pirmais briļļu priekštecis bija kāda sastingusi stikla pile, kuras unikālo īpašību - mainīt attēla asumu pamanīja stikla lējējs. Mūsdienu briļļu pirmsākumi meklējami Itālijā ap 1248.g.
Pirmie rāmīši, kuros ievietoja tādas lēcas, bija veidoti kā šķēres ar apaļām, ierāmētām lēcām galos, tādējādi pielāgojot tās degunam
Baroka laikmetā ļoti populāras kļuva pensnē jeb brilles uz kātiņa, kuras kā masku pielika pie acīm
pensnē nomainīja degunkniebis, ko ar knaģveidīgu stiprinājumu piestiprināja pie deguna, tādējādi briļļu lietošana varēja iztikt bez roku palīdzības
Āzijā agrāk imperatori lika sev izgatavot krāšņas brilles no bruņurupuča bruņām, rotātas ar dārgakmeņiem, lai izceltu savu varenību
Ap 1728.g. angļu optiķis Edvards Skartletss ieviesa mūsdienu briļļu prototipu. Kopš tā laika briļļu forma nav būtiski mainījusies.
Ap 1780. g Benžamins Franklins izveidoja pirmās bifokālās brilles
…
