Dzelzs laikmets Latvijas teritorijā. Lībieši

Lībieši ir viena no septiņām Baltijas jūras somu tautām. Viņu tālie pirmsenči – Baltijas jūras somu ciltis – Latvijas teritorijā konstatējami jau ap 3300. gadu pirms mūsu ēras. Ilgā etnoģenēzes procesā no šīm ciltīm izveidojās patstāvīgs lībiešu etnoss ar savu valodu un kultūru, kuras lielākais uzplaukuma periods bijis X – XIII gs. Lībieši ilgus gadsimtus ir tikuši pakļauti etniskai un lingvistiskai asimilācijai, postošiem kariem, fiziskai iznīcināšanai un arī piespiedu pārvietošanai.
Lībieši ,laikā no 1180 gada līdz XIII gadsimta 20. gadiem, dzīvojuši Daugavas labajā krastā līdz Aizkrauklei un apmēram 60 – 100 km platā joslā gar Rīgas jūras līci, kā arī Ziemeļkurzemē un dažos novados Daugavas kreisajā krastā. Lībiešu apmetnes bijušas arī tagadējās Latvijas galvaspilsētas Rīgas vietā.
Lībieši kā viendabīga etniska grupa visilgāk saglabājās Ziemeļkurzemē, Baltijas jūras piekrastē apmēram 60 km garā un 2 – 5 km platā joslā starp Ventspili un Kolkasragu, kur viņi dzīvoja 12 lībiešu ciemos – Lūžņās (Lūž), Miķeltornī (Pizā), Lielirbē (Īra), Jaunciemā (Ūžkilā), Sīkragā (Sīkrõg), Mazirbē (Irē), Košragā (Koštrõg), Pitragā (Pitrõg), Saunagā (Sänag), Vaidē (Vaid), Kolkā (Kūolka), Melnsilā (Mustānum).
Rakstītajos avotos minēti 4 lielāki lībiešu apdzīvoti novadi - Daugavas, Turaidas, Metsepoles un Idumejas novads.Gaujas (Turaidas) lībiešu svarīgākais centrs bijusi Kaupo pils Turaidā, bet Idumejas centrs - Straupe. Mazāk apdzīvota bijusi Metsepole.…