Džezs kā mūzikas veids ir radies ASV mūsu gadsimta sākumā un vēlāk izplatījies pa visu pasauli. Savā attīstības gaitā tas ir ļoti mainījies, un patlaban džezā izšķirami dažādi stili, kuri cits no cita atšķiras ar savu saturu, raksturu, noskaņu, instrumentāriju un pat skanējuma īpatnībām.
Iesākumā džezs bija tradicionālā mūzika, ko atskaņoja tikai melnie muzikanti, turklāt tā noteikti bija saistīta ar kaut ko ārpusmuzikālu — tā varēja būt vienkārši pavadījums vai arī fona mūzika. Vēlāk džezs kļuva par populāru deju mūziku, pēcāk parādījās tāds džeza paveids, ko visprecīzāk varētu raksturot kā koncertmūziku, jo tādu džezu var tikai klausīties, nedarot neko citu mūzikas skanēšanas laikā. Starp vēlīniem džeza mūzikas stiliem var sastapt arī tādus, kurus mūzikas sarežģītības dēļ droši var salīdzināt ar nopietnās kamermūzikas vai arī mūzikas avangarda paraugiem.
Džezs no citiem mūzikas veidiem pirmām kārtām atšķiras ar savu specifisko ekspresiju, enerģiski pulsējošo ritmu.
Betīstam džezam piemīt vēl viena ļoti svarīga īpatnība - un tā ir mūziķu improvizācija. Atkarībā no konkrētā džeza stila improvizācijai tiek atvēlēta lielāka vai mazāka vieta.
Džeza mūzika izveidojās, saplūstot dažādu — balto un melno — mūzikas tradīciju elementiem. Šajā sakarībā var minēt Eiropas izcelsmes garīgās himnas un militāros maršus, dažādu deju mūziku un sentimentālas balādes. Arī eiroamerikāņu mūzikas tradīcijas, kuras radās Karību jūras salās, ietekmēja šo jauno mūziku. Bet svarīgākā loma džeza tapšanas gaitā pieder afroamerikāņu mūzikai — spiričuelam, blūzam, regtaimam u. c.
