Visiem mīlestības paveidiem piemīt zināmi pamatelementi: rūpes, atbildība, cieņa un zināšanas:
Tas, ka mīlestībai raksturīgas rūpes, visuzskatamāk vērojams mātes mīlestībā pret bērnu. Ja nerūpējas- aizmirst pabarot un nomazgāt. Mīlestībai ir aktīva interese par dzīvi un mūsu mīlestības objekta lološana.
Rūpes un interese ietver sevī vēl vienu aspektu- atbildību. Atbildība tās īstenajā nozīmē ir absolūti labprātīgs akts; tā ir mana atbilde uz otra cilvēka paustām vai nepaustām vajadzībām.
Atbildība varētu ātri vien deģenerēties kundzībā, ja nepastāvētu trešais mīlestības elements-cieņa. Cieņa nav bailes vai bijība; tas apzīmē spēju redzēt cilvēku tādu, kāds viņš ir, apzināties viņa vienreizējo unikalitāti.
Nav iespējams cienīt cilvēku, viņu nepazīstot. Zināšanas, kas pieder mīlestības aspektiem, neuzkavējas virspusē, bet iedziļinās būtībā.
Mīlestība starp vecākiem un bērniem
Zīdainis sajūt siltumu un barību no to avota- mātes. Māte ir siltums, māte ir barība, māte ir eiforisks apmierinājums un drošības stāvoklis.
Mātes mīlestība pastāv bez nosacījumiem. Mātes mīlestība ir svētlaime, tā ir miers, tā nav jāiegūst un tā nav jāizpelnās.
Bērna mīlestība darbojas pēc principa :“Es mīlu tāpēc, ka mani mīl”. Nobriedusi mīla saka: “Tu man esi vajadzīgs, tāpēc, ka es tevi mīlu”.
Tēva mīlestība ir nosacījuma mīlestība. Tās princips- “Es mīlu tāpēc, ka tu piepildi manas cerības, ka tu veic savu pienākumu un esi man līdzīgs”.
Mīlestības objekti
Mīlestībā primārais nav attiecības ar kādu zināmu personu; tā ir attieksme; rakstura orientācija.
Ja cilvēks mīl tikai vienu cilvēku, bet ir vienaldzīgs pret pārējiem līdzcilvēkiem, tad viņa mīlestība nav mīlestība, bet simbioza pieķeršanās vai paplašināts egoisms.
Brāļa mīlestība
Tas ir fundamentālākais pamats, visu mīlestību pamatā.
Ar to Fromms saprot atbildības sajūtu, rūpes, cieņu, zināšanas, attiecībā pret jebkuru cilvēku, vēlēšanos palīdzēt. Bībelē teikts: “Mīli savu tuvāko, kā sevi pašu”.
Mīla uz nevarīgo, mīla uz nabadzīgo un atstumto ir sākums brāļa mīlestībai.
Mātes mīlestība
Mātes mīlestības otras aspekts iet tālāk par sargāšanu.
Tā ir attieksme, kas iedveš bērnā dzīves mīlestību, kas dāvā viņam šādas jūtas- cik labi, ka es esmu dzīvs.
Mātes mīlestība uz dzīvi ir tikpat lipīga kā raizes.
Abas attieksmes spēcīgi ietekmē bērna personību kopumā.
Mātes mīlestība pret augošu bērnu ir visgrūtāk sasniedzamais mīlestības paveids.
Erotiskā mīlestība
Erotiskā mīlestība ir alkas pēc pilnīgas saplūšanas, pēc vienotības ar kādu konkrētu cilvēku.
Un tā ir arī vismaldinošākā.
To bieži sajauc ar pēkšņo “iemīlēšanos”, negaidītu barjeru sagrūšanu.
Tā kā dzimumtieksme vairākumā cilvēku prātu saistās ar mīlestības ideju, viņi viegli maldās, secinot, ka mīl viens otru tāpēc, ka fiziski grib.
Seksuālai pievilkšanās spēks uz īsu brīdi rada vienotības ilūziju, taču bez mīlestības šīs “vienotības” rezultātā svešinieki atrodas tik pat tālu, kā pirms tās.
Pašmīla
Plaši izplatīts uzskats, ka mēs nemīlam citus tik stipri , cik stipri sevi, ka pašmīla ir tas pats, kas patmīlība.
Kļūdains ir uzskats, ka mīlestība pret sevi, izslēdz mīlestību pret otru.
Ne tikai citi, bet arī mēs paši esam savu jūtu un attieksmju “objekts”.
Mīloša attieksme pret sevi vērojama tajos cilvēkos, kuri spēj mīlēt citus.
Dieva mīlestība
Dieva mīlestību izraisa vajadzība pārvarēt atšķirtību un panākt vienotību.
Dieva mīlestības raksturs ir atkarīgs no attiecīgo matriarhālo un patriarhālo aspektu ietekmes reliģijā.
Rietumu valdošajās reliģijas sistēmā mīlestība uz Dievu ir tas pats, kas ticība Dievam.
Mīlestība uz Dievu savā būtībā ir domas pārdzīvojums.
Mīlestība un tās sairšanas process
Ja mīlestība ir spējas, kas piemīt nobriedušam, radošam raksturam, tad no minētā izriet, ka jebkurā kultūra dzīvojoša indivīda spējas mīlēt ir atkarīgas no ietekmes, kādu šī kultūra atstāj uz vidusmēra līmeņa cilvēka raksturu.
Mīlestība- brāļa mīlestība, mātes mīlestība un erotiskā mīlestība- ir relatīvi reta parādība un tās vietu aizņem virkne pseidomīlestības paveidu.
Tie ir neskaitāmi mīlestības sairšanas paveidi.
Kaut arī visi cenšas turēties cik vien iespējams tuvu pārējiem, tomēr katrs paliek pilnīgi viens, dziļi nedrošības, nemiera un vainas jūtu pārņemti, kad nav iespēja pārvarēt atšķirtību.
Viena no svarīgākajām mīlestības izpausmēm, jo īpaši runājot par laulībām, ar to atsvešinātības struktūru, ir “komandas ideja”.
Jebkurā sacerējumā par laimīgu ģimeni aprakstītais ideāls ir vienmērīgi funkcionējoša brigāde.
Šīs ir divu cilvēku attiecības, kuri visu mūžu paliek viens otram sveši.
Šeit galvenā uzmanība tiek pievērsta glābiņa meklēšanai no citādi neizturamās vientulības sajūtas.…
