20.gs. sākumā turpinajās Rietumu tēlotājas mākslas būtiska un vispārēja pārveidošanās, kas sākās ar impresionisma virzienu 19.gs. 70. gados. Par krasākām pārmaiņām liecina vairāki virzieni, kurus kopumā mūsdienu mākslas vēsturē pieņemts saukt par „ klasisko modernismu”.
Viens no agrākajiem bija fovisms, kas izveidojās franču skolas ietvaros, kas apliecina sevi 1905. gada Rudens salonā, Parīzē, un apdziest 1907. gadā.
Kā virziens ātri beidza pastāvēt un transformējās, taču deva spēcīgu impulsu visai 20. gs Rietumu glezniecībai, iezīmējot vienu noteiktu tās attīstības iespēju.
Mākslas kritiķis Luijs Voksēls savā recenzijā nosauca gleznotājus par mežonīgiem dzīvniekiem, plēsoņām. No tā arī radies vēsturiskais nosaukums.
Konservatīviem mākslas cienītajiem un kritiķiem izstādītie gleznojumi likās rupji, primitīvi, izaicinoši.
Tomēr fovistu piedāvātās pozitīvās jaunās glezniecības vērtības atzina novatoriski orientēti laika biedri, un „ plēsoņu” darbi kļuva par pirmo 20. gs. mākslas revolūciju.
Fovisms neradās kā virziens, kurš iekļautos īpašās organizatoriskās formās un kura dalībniekiem būtu vienojoša kopīga programma vai uzskatu deklarācija.
Tas izveidojās pakāpeniski, no impresionima un postimpresionisma tradīcijām, tās pārstrādājot, attīstot tālāk atsevišķus šo virzienu sasniegumus un sekojot ne tik daudz intelektuāli teorētiskiem priekšrakstiem, cik intuitīva praksē rastām mākslinieciskām idejām.
Raksturojums
Fovistu estētikai raksturīga iedvesmošanās no Āfrikas un Okeānijas mākslas.
Sižeti, ainavas, akti un portreti joprojām ir tēlojoši, taču to risinājums ir vienkāršots.
Fovistu glezna ir saskaņota ar darba materiāla plakano virsmu.
Tā noliedz dziļumu un apjomu.
Līnija apvij un pārveido formas.
Dedzīgais otas triepiens pauž emocijas.
Darbos atklājas Mākslinieka subjektīvais dabas uztvērums. Balta grunts izceļ krāsu intensitāti.
Tā attīstās saiknē ar ekspresionisma estētiku nepārņemot tās traģisko saturu.
Kopumā fovistu tematikā dominēja no impresionistiem aizgūtā ikdienišķā realitāte un tās ainaviskie un portretiskie fragmenti, kas tika ietērpti fovistu spēcīgi izteiktajās krāsās.
Fovisti vētraini reaģē uz fotogrāfijas izaicinājumu.
Fovisti vēlējās rast tiešāku pašizteiksmi, vienkāršāku un iedarbīgāku glezniecību. Intensīva, spilgta krāsa arvien vairāk kļuva par galveno šā mēŗķa sasniegšanas līdzekli.
Krāsu laukumu robežas un kontūras nebija ģeometriski pareizas un stingras.
Pagarinātie triepieni parasti bija nelīdzeni, brīvi, tie veidoja neregulāras formas un krāsu zonas.
Krāsa tika uzklāta sedzoši, citkārt biezi, saglabājot impulsīvas, atraisītas glezniecības pazīmes. …