Glaukomu definē kā lēni progresējošu, hronisku, etiopatoģenētiski neviendabīgu, multifaktoriālu slimību grupu, kurai raksturīgs redzes nerva aksonu un tīklenes ganglionāro šūnu zudums, kas izpaužas specifiskām redzes nerva diska un redzes lauka izmaiņas.
Uzskata, ka pasaulē ir ap 70 miljonu glaukomas slimnieku, no kuriem aptuveni 7 miljoni ir akli ar abām acīm;
Glaukoma ir izplatīta starp visu ādas krāsu cilvēkiem – tikai ar dažādu glaukomas formu pārsvaru attiecīgajā re’hionā.
Tas veidojas ciliārā ķermeņa izaugumu nepigmentētajā epitēlijā, aktīvas sekrēcijas dēļ ( ~2 mikrolitri/minūtē);
Sākumā tas nonāk acs mugurējā kamerā;
Cauri zīlītei tas nonāk acs priekšējā kamerā, kur atrodas drenāžas sistēma, ar kuras palīdzību IŠ nonāk Šlemma kanālā, pēc tam sklēras un episklēras venoājā pinumā;
Neliela daļa (15%) no IŠ attek pa mugurējo atteces ceļu.
IŠ sekrēcija un attece ir līdzsvarā esoši nepārtraukti procesi, kas nodrošina acs ābolam noteiktu formu, piedalās asinsvadus nesaturošo acs struktūru vielmaiņā, regulē intraokulāro asinsvadu caurlaidību u.c.…