Ar definīciju imigrācija saprot cilvēku ieceļošanu no vienas valsts citā valstī ar mērķi apmesties tajā uz dzīvi. Atšķirībā no tūrista, ceļotāja vai dienesta komandējuma, imigrants ir persona, kas vēlas valstī, kurā tas ir ieradies, apmesties uz pastāvīgu dzīvi.
Imigrācijas cēloņi var būt dažādi - politiski, ekonomiski, personīgie, dabas katastrofas imigrantu izcelsmes valstīs u.c.
Tātad imigrācija ir vajadzību un vēlmju apvienošana.
Lai gan Labklājības ministrija nav pilnībā pārņēmusi imigrantu labklājības jautājumus, tā tomēr iesaistās likumu revidēšanā un pieņemšanā. Tātad varētu teikt, ka imigranti (legālie – ar uzturēšanās atļaujām) ir iekļauti vispārējā labklājības sistēmā. Pēc regulējošiem likumiem imigrantiem ir tiesības saņemt gan mitekli, gan sociālo aprūpi no valsts puses, bet nav izstrādāta konkrēta metodika kā to darīt. Vienīgais, kas imigrantiem jāzina – valsts valoda. Par imigrantu labklājību rūpējas arī Veselības, Aizsardzības un Iekšlietu ministrijas.
Redzams, ka par imigrantu labklājību vienlaikus rūpējas 5 iestādes (4 ministrijas + PMLP). Viss jau būtu labi, bet novērojot citu interesentu pētījumus varu secināt, to , ka valsts joprojām nav izstrādājusi konkrētus likumus vai amatpersonu izglītošanu imigrācijas jautājumos. Praktiski “Imigrācijas likums” lielākoties atbild par nevalstisko personu izraidīšanas apstākļiem no Latvijas. Sekas šai nolaidībai varētu būt diezgan sāpīgas, jo neievērojot vispārpieņemtos likumus cietušais var vērsties ECT (Eiropas Cilvēktiesību tiesā) un visbiežākais uzvarētājs ir imigrants ,un kompensāciju maksā nodokļu maksātāji.…
