Kvēlspuldze ir labs inovācijas piemērs, jo šis izgudrojums ļoti atviegloja cilvēku dzīvi un plaši tiek izmantots visā pasaulē,
tā kā cilvēkiem nav tādas
īpašības – redzēt tumsā
(naktī vai vēlā vakarā).
1809 g. anglis Delarju būvē pirmo kvēlspuldzi (ar platīna spirāli)
1838 g. beļģietis Zhobars izgudro ogļu kvēlspuldzi.
1854 g. vācu izgudrotājs Henrihs Gebels izstrādāja pirmo «mūsdienu» lampu: apogļoto bambusa diegu vakuumtraukā.
1890.gados Lodigins izgudro dažus lampu tipus ar metāliskiem kvēldiegiem.
1906 g. Lodigins pārdod patentu uz volframu diegu kompānijai General Electric.
1909 g. palikuša problēma ar ātru diega iztvaikošanu vakuumā tika izlemta pateicoties amerikānim Irvingam Lengmjuram, kurš, strādājot firmā General Electric, izdomāja piepildīt lampu kolbas ar inertu gāzi, kas būtiski palielināja lampas dzīves laiku.
Kvēlspuldzē tiek izmantots vada (kvēldiega) sakarsuma efekts tekot caur to elektriskai strāvai. Volframa kvēldiega temperatūra asi pieaug pēc strāvas pieslēgšanas. Diegs izstaro elektromagnētisku siltuma izstarojumu saskaņā ar Planka likumu. Redzama izstarojuma saņemšanai nepieciešams, lai temperatūra būtu ap daži tūkstoši grādu, ideālā gadījumā 5770 K (Saules virsmas temperatūra).
Patērējamās elektriskās enerģijas daļu kvēlspuldze pārveidos par izstarojumu, bet daļa aiziet siltumvadītāja un konvekcijas procesu rezultātā. Tikai neliela izstarojuma daļa ir redzamas gaismas diapazonā, galvenā daļa nākas uz infrasarkanu izstarojumu. Lietderības koeficienta paaugstināšanai lampas un maksimālai gaismas iegūšanai nepieciešams paaugstināt kvēldiega temperatūru, kuru savukārt ierobežo diega materiāla īpašības — kausēšanas temperatūra. Ideāla temperatūra 5770 K reāli nav sasniedzama, tā kā pie tādas temperatūras jebkurš zināmais materiāls kūst un pārstāj vadīt elektrisku strāvu. Mūsdienu kvēldiegu lampās pielieto materiāli ar maksimālām kausēšanas temperatūrām — volframs (3410 °C) un osmijs (3045 °C).…
