Izveidojās 626.g. p.m.ē., kad Babilonija izkaroja neatkarību no Asīrijas – varu Babilonijā pārņēma haldiešu dinastijas valdnieki.
Beidza pastāvēt 539.g. p.m.ē., kad Kīrs II (senās Persijas impērijas dibinātājs) ieņēma Bābeli.
Jaunbabilonijai jeb Haldejai bija galvaspilsēta Babilona jeb Bābele.
Jaunbabilonija atradās mūsdienu Sīrijas un Irākas teritorijās, Tigras un Eifratas krastos.
Tajā pastāvēja absolūtā monarhija – valsts vara tika mantota.
Jaunbabilonija bija pilsētvalsts.
Tajā bija labi organizēta pilsētu administratīvā sistēma ar pilsētu mēriem un padomēm (domēm).
Babilona jeb Bābele
Izveidojās 3. gadu tūkstotī pr.Kr. Mezopotāmijas līdzenuma vidusdaļā, vietā, kur Eifrata un Tigra saplūst vistuvāk. Tā atradās 75 km uz dienvidiem no mūsdienu Bagdādes.
Babilona bija svarīgs tirdzniecības ceļu krustpunkts, Mezopotāmijas saimnieciskais, Babilonijas valsts politiskais centrs.
Bābele bija milzīga, pareizi plānota pilsēta ar taisnām ielām. To apjoza trīskāršs, stiprs mūris, kurā bija astoņi vārti. Biezie mūri, daudzie torņi un ar ķieģeļiem izmūrētais grāvis nodrošināja pilsētas aizsardzību. Babilonā bija ļoti daudz dažādu kulta ēku: tempļu, nelielu svētnīcu, ielas altāru. Pilsētas mūris, daudzie torņi bija celti no dedzinātiem ķieģeļiem, uz kuriem bija attēloti lauvas, vērši, pūķi – dievu simboli.
Ištaras vārti. Pilsētas mūra ziemeļu pusē atradās dievietes Ištaras vārti – četri uz kvadrāta pamatnes celti torņi ar arkveida ieeju, aiz kuras sākās galvenā maģistrāle – procesiju ceļš. Šo ceļu uzskatīja par svētu, jo tas veda uz Bābeles galveno templi. Procesiju ceļš bija izbruģēts ar kaļķakmens plāksnēm un inkrustēts ar sarkanu brekčiju (iezis, kurā sacementējušās šķautņainas dažāda sastāva iežu atlūzas).…