1850. gados sākās nacionālā t.s. jaunlatviešu kustība, kas vēlāk tika nosaukta par „pirmo atmodu”.
Kustība pauda strauji augošu nacionālo pašapziņu un īsā laikā kļuva par nozīmīgu sociālu un politiski spēku, par svarīgu faktoru nacionālās kultūras attīstībā.
Kustības sākotnējais aktīvākais kodols bija studentu pulciņš Tērbatas universitātē 1850. gados, tās ideju rupori bija laikraksti „Mājas Viesis” 1850. gadu otrā pusē un „Pēterburgas Avīzes”(1862 – 1865), nākamajos gados jaunlatviešus atbalstošo preses izdevumu skaits palielinājās.
1868. g. tika dibināta Rīgas Latviešu biedrība, kas kļuva par nacionālās kustības organizatorisko struktūru.
Īpaši nozīmīgi bija biedrības organizētie Pirmie Vispārējie latviešu dziesmu svētki 1873. g., kad daudzo koru ierašanās Rīgā, ielu gājieni, koncerti, sēdes, paralēlā latviešu skolotāju konference, diskusijas kopumā pārvērtās par nacionālās kustības pašapliecinājumu un spēka demonstrāciju.
Dziesmu svētki nākamos gadu desmitos un 20. gadsimtā kļuva par būtisku nacionālās kultūras tradīciju, to rīkošana noteiktos apstākļos varēja iegūt politisku nozīmi.
Jaunlatviešu līderi un ideologi, izvirzot apgaismības garā par galveno latviešu izglītošanas darbu, atbalstīja liberālos ekonomikas principus, vedināja latviešu kļūt turīgiem, izmantojot kapitālisma radīto konjunktūru un tādējādi iegūstot augstāku sociālo statusu, pievērsās latviešu valodas attīstībai, nacionālajai vēsturei, folklorai un mitoloģijai. …
