Kārļa Skalbes pasaka ''Kalna gars un milzis''

K.Skalbes pasakas analīze
1) Pasakas saturs (5plāna punkti)
1. Kalna gars kā vienīgais kalna un apkaimes valdnieks
Kamēr cilvēks nebija ieradies un sācis būvēt māju, Kalna gars baudīja dzīvi. ‘’(..) pirmlaikos, kad še nebij vēl cilvēku. Tad viņš lodāja gar kalna malu, pa saules sakarsētiem, pietvīkušiem elkšņiem, kuri izdvašoja saldu smaržu, vecā mierā un omulībā. Ēda zaķa kāpostus, lasija zemenes, vai likdams delnu uz sūnas klausijās, vai kur nedzied zemes bites, kuru medu viņš labprāt ēda, saviem gariem, dzeltēniem zobiem kodīdams mīkstās šūnas, kuras smaržoja pēc vītušām zālēm.’’
2.Kalna gars mijiedarbībā ar cilvēku.
‘’Kalna gars bij palicis vecs un īdzīgs.’’ Viņš ir apvainojies, ka cilvēki dara, ko paši vēlas un nerespektē viņu. ‘’ Bet nekas viņam vairs lāgā negāja pie sirds. Viņš bij palicis vecs un apskauda cilvēkus, kuri varēja nomirt. Viņam netikās vairs dzīvot. Vecie, labie laiki bij beigušies. Agrāk, kad ļaudis vēl ticēja Dievam un gāja baznīcā, viņi atmeta kaut ko arī saviem mājas un meža gariem, ar kuriem viņi ar’ negribēja sanīsties, lai lopiem nenotiktu kāda nelaime. Tagad viss bij mainijies. Vienīgais, kam vēl ļaudis ticēja, bij nauda un vīns.’’ Cilvēks dzīvo pēc materiālās pasaules principiem un ir aizmirsis par dievišķo un sakrālo. ’’ Un cik skopi viņi tagad bij palikuši! Agrāk, kad pieguļnieki pirmoreiz jāja zirgus pieguļā, viņi nolika gariņam pie lazdu krūma miežu karašas gabalu, speķi ar olu un melnā akmeņa dobumā, pie kura viņi kūra ugunskuru, no pudeles nolēja pirmo malku degvīna, ak, degvīna, kurš bij tik dedzinoši salds! Tagad viņi izlaka visu paši, jo neticēja ne Dievam, ne velnam.’’ …