5. Dzīvības ceļš
Vienīgā Ļeņingradas nebloķētā puse bija Lādogas ezers, Bezledus apstākļos pilsētu apgādāja ar peldlīdzekļiem, bet tūvojoties ziemai bija skaidrs, ka sals būs spēcīgs un drīz varētu sākties ūdenstilpju aizsalšana. Tāpēc ienāca prātā plānot ceļu pa aizsalstošo ezeru.
1941. gada 22. novembrī ceļā uz Ļeņingradu devās pirmā autokolonna. Tā bija piekrauta ar miltiem, jo pilsētā ļoti sāka trūkt pamata pārtikas produktu. Pirms ledus ceļa izmantošanas to pārbaudīja ar zirgu pajūgiem un vēlāk arī ar smagās tehnikas kolonnu. Kopumā ledus izturēja lielas slodzes. Taču arī pārvietošanās laikā tika gūtas smagas mācības.
Lai arī propaganda sauca Lādogas ezera ledus ceļu par dzīvības ceļu, tautā to devēja par nāves ceļu, jo jebkurā brīdī automašīnas varēja ielūzt un sākt grimt, jebkurā brīdī varēja uzbrukt pretinieks. Tieši uz Lādogas ledus ceļa tika izpētīts rezonanses spēks. Bieži gadījās, ka pēc smagā kravas transporta braukušās vieglās automašīnas ielūza ledū, jo smagais transports ar skaņas svārstībām padarīja ledu trauslu. Tāpēc sāka veidot vairākas trases un automašīnām noteica braukšanas ātruma ierobežojumus.
…