9. slaids
Kā jau teicu, Ojāram Vācietim bija svarīgi, lai sabiedrība lasītu viņa dzejoļus. Dzejolis ir autora dialogs ar sabiedrību, tāpēc dzejoļi rakstīti “es” vēstijumā, jo tas palielina uzticību, treškārt, kā jau minēju, Ojārs Vācietis bija labs novērotājs, viņš rakstīja to, ko redzēja. Tā kā Ojārs Vācietis nepiekāpjās sirdsapziņai, viņam kā pārējiem autoriem bija jāprot rakstīt darbus ar zemtekstu, tāpēc ir daudz tropu, tas ir, vārdu un vārdkopu lietojums pārnestā tēlainā nozīmē. Metonīmiskā tēlainība ir viens no veidiem, kā realizējas O. Vācieša novatoriskais princips – dzeja kā eksperiments.
Ojārs Vācietis ļoti labi attīstījis poētismus – sākotnējā lirikā tiek ievērotas “tradīcijas”, vēlākajā dzejā O.Vācietis lieto ne mazums oriģinālu poētismu gan ar pozitīvu, gan negatīvu nozīmi, kas brīvi no agrākās dzejas šablonu “tradīcijas”.
Ojāra Vācieša lirikā simbolam raksturīga tradicionālās simbolikas forma, un tas var aptvert gan visu darbu, gan veikt atsevišķa tēla funkciju dzejolī, net tēliem piemīt spriegs dramatisms. O. Vācieša lirikas simbolu īpatnība ir pārdzīvojuma simbolizēšana, radot noskaņu: elēgisku, traģisku, grotesku utt. jūtu simbolu.
Svarīgi atzīmēt, ka Ojārs Vācietis lielākoties laika gaitā atteicās no kāda konkrēta pantmēra un atskaņām, šī brīvība kļuva par viņa personīgu stilu.
…