Toksīnu veidošana. Patogenie stafilokoki izdala eksotoksīnu, kam piemīt vairākas īpašības, no tām vislabāk izpētītas hemotoksiskā un dermonekrotiskā spēja un letalitāte. Toksīna hemotoksisko. spēju, ,t. i., spēju šķīdināt eritrocītus, konstatē uz 5% asins agara.
Stafilokoku toksīņa dermonekrotisko spēju nosaka, ievadot trušiem zem ādas stafilokoķa. kultūru Vai toksīnu; injekcijas vieta pēc 2—3 diennaktīm izveidojas nekroze.
Toksīna. letalitāti raksturo spēja nonāvēt eksperimentālos dzīvniekus dažas minūtes pēc tam, kad minimāla indes deva ievadīta asinīs.
Bez tam stafilokoki producē fibrinolizīnu, kas šķīdina asins fibrinu, leikocidīnu, kurš šķeļ leikocītus, koagulāzi, kas sarecina asins plazmu; šis ferments pastiprina saistaudu caurlaidību. Daži stafilokoku celmi veido enterotoksīnu, kas var būt par cēloni akūtam gastroenterītam.
Izturība. Stafilokoki ir samērā izturīgi pret dažādu fizikālu un ķīmisku faktoru iedarbību. Stafilokoki iztur vienu stundu ilgu karsēšanu 70° temperatūrā, labi pacieš izžūšanu, lēni iet bojā tiešā saules gaismā. 5% karbolskābē un sublimēta šķīdumā 1 : 1000 stafilokoki iet bojā . 10—15 minūtēs. Izžuvušajās strutās stafilokoki saglabā dzīvesspēju 6 mēnešus. Absolūtais alkohols uz stafilokokiem neiedarbojas, bet 70% alkohols tos nonāvē pēc 10 minūtēm.
Uzturlīdzekļu inficēšanās avots parasti ir cilvēki ar strutainiem bojājumiem atklātajās ādas daļas, galvenokārt uz rokām (panarīciji, furunkuli u.c.), kā arī augšējos elpošanas ceļos. Mazāka nozīme ir stafilokoku bezsimptomu nēsātājiem (aizdegune). Visbeidzot, piena infiēšana var notikt endogēni, ja govim, kazām vai aitām ir stafilokoku mastīts.
Enterotoksīna pārnešanas faktori ir visdažādākie uzturlīdzekļi (apmēram pusē gadījumu – gaļas produkti).…
