Pedagoģijas zinātnes avoti, to raksturojums

Filozofu, pedagogu un psihologu darbi
Senā grieķi un romieši 2. gt. p. m. ē. bija Eiropas kultūras attīstītākas sabiedrības.
Senā Grieķija: Dēmokrits, Sokrats, Platons, Aristotelis.
Senā Roma: Marks Tullijs Cicerons, Marks Fabijāns Kvintiliāns
Jaunie laiki: Imanuels Kants, Žans Žaks Ruso, Mišels de Montēņs, Jans Amoss Komenskis
Latvija: Georgs Mancelis, Ernests Giiks, Gothards Frīdrihs Stenders, Jūlijs Aleksandrs Students

Dēmokrits
(ap 460-370 p.m.ē.)
Sengrieķu filozofs, atomisma teorijas pamatlicējs.
Ne māksla, ne gudrība nav sasniedzama bez mācībām
Cilvēks kļūst labs pateicoties vingrinājumiem, nevis cilvēka dabai.
Audzināšana dod iespēju- labi domāt, labi darīt, labi runāt

Sokrats
(ap 470- 39 p.m.ē.)
Atēnu filozofs
No nezināšanas rodas visas nelaimes un netikumi
Sokrātiskais dialogs- Cilvēkam atbildes ir jāmeklē pašam sevī, nevis apkārtējā vidē
Lielākā vērtība- prāts
Fiziskā sagatavotība
Tikai tikumīgais ir laimīgs, bet tikumīgs var būt tikai tas, kurš zina, kas ir tikums

Marks Tullijs Cicerons
( 106-43 p.m.ē.)
Senās Romas orators, politiķis, filozofs
Augstāko pilsonību cilvēks var sasniegt, ja tas integrējis nacionālo labklājību ar austāko kultūru.
Bērni pieder tēvzemei, un tie ir jāizglīto, lai tie nestu labumu tautai un zemei.
Ir jāmācās, lai cilvēks vairāk zinātu par netikumiem un tos nepieļautu.

…