Psihoanalītiskais feminisms tic, ka dzimumu nevienlīdzība nāk no agras bērnības pieredzes, kas liek vīriešiem ticēt un būt vīrišķīgam un sievietēm būt sievišķīgām. [5]
Uzmanības centrā sievietes patības un tās veidošanās psihoanalītiska analīze. Uzsver, ka sievietēm kopumā ir atšķirīga sapratne par attiecībām cilvēku starpā, kā vīriešiem. [1]
Psihoanalītiskais feminisms ir ticis attīstīts lai parādītu kā dominējošās dzimuma normas tiek izmantotas (vai uzspiestas) un veido cilvēka prātu. [6]
Feminismā nozīmīga ir Freida un Lakāna psihoanalīze, jo tā ļauj apstrīdēt diskursus, kas pieņem racionalitātes vienotu, acīmredzamu subjektu, un teorijas par iedzimtu, bioloģiski noteiktu dzimumidentitāti. [8]
Nozīmīgs ir gan bezapziņas jēdziens, gan arī sievišķības un vīrišķības psihes struktūru nesaistīšana ar bioloģisko. [8]
Zigmunds Freids
Dzimumidentitātes psihoanalītiskā izpētes vēsture ir sākusies līdz ar psihoanalīzes veidošanos un Z.Freida pirmajiem darbiem par bērna psihoseksuālo attīstību. [3]
Tiek piedāvāts “Elektras” komplekss, kas tika radīts kā spoguļattēls “Edipa” kompleksam. Pirmsedipa fāzē abu dzimumu bērni tika aprakstīti kā biseksuāli.
Freids piedāvā savu teoriju, ka, meitenes būdamas homoseksuālas, jo ir vērstas uz māti, paliek greizsirdīgas uz vīriešiem, jo saprot, ka viņām ar laiku būs jāsamierinās ar to, ka būs jākļūst heteroseksuālām. [2]
Sieviete ir greizsirdīga uz vīrieti, jo pati nav kļuvusi par to. Līdz ko bērns ir pārdzīvojis šo Edipa fāzi, viņa libido un dzimumidentitāte ir organizēta saskaņā ar tās kultūras likumiem, kurā tas ir uzaudzis. [2]
Psihoanalīze sievietes lomai piešķir diezgan dramatisku raksturu, jo liek tai samierināties ar savu sievišķo dzimumu. Tādēļ arī Freida teorija ir pakļauta diezgan lielai feministu kritikai. Psihoanalīzes teorija dod iemeslu, kādēļ sievietes vēlas cīnīties ar šo par viņām pausto uzskatu. [2]…