Reģionālo ekonomiku pārveidošana

Reģionalizācija –valdības kompetencē esošais pārdales process, kas nodrošina pienākumu nodošanu no valsts uz reģionālo līmeni, rada un attīsta jaunas institucionālās formas, kas atbild par reģionu lēmumu pieņemšanu valsts un pārvalstiskā līmenī.
21. gadsimtā kopā ar globalizācijas procesiem notiek reģionalizācijas procesi, pie tam tas kļūst raksturīgi ne tikai valstīm ar federālu pārvaldes iekārtu, bet arī unitārām valstīm, kontinentiem un visai pasaulei kopumā.
Valstīs ar tirgus ekonomiku, pētnieki identificē divus galvenos iemeslus, kāpēc valstis iejaucas reģionālā attīstībā:
„Godīgums”, respektīvi, tādas ekonomiskās darbības izvietošana, kas radīs iedzīvotajiem visos reģionos vairāk vai mazāk vienlīdzīgas iespējas, lai panāktu vēlamo labklājību.
„Efektivitāte”, kas prasa ražošanas potenciāla racionālo izmantošanu katrā reģionā, valsts labklājības mērķos.
Abi mērķi var būt kā saderīgi tā arī konfliktēt viens ar otru. Raksturīgi tas, ka ekonomiskās izaugsmes periodā dominē pirmais mērķis, bet krīzes laikā – otrais.
Palielināt saražoto produkciju, bet samazināt darbavietas reģionos
Galvenā attīstība vairumā ESAO reģionu ekonomikās bija pakāpeniska ražošanas aizstāšana ar pakalpojumu nozarēm.
Laikposmā no 1998-2003/4. gadam, daļa no rūpniecībā nodarbinātajiem attiecībā pret kopējo nodarbinātību visos ESAO reģionos samazinājās par aptuveni par 10%.
Šo vidējo reģionālo ekonomiku radīja pozitīva bilance ar 61 000 darbavietu laika posmā no 1998/9-2003/4 un zaudēja vidēji 20 000 nodarbināto rūpniecībā. G7 valstīs radītas 60 000 jaunas darba vietas, taču zaudēja vidēji vairāk nekā 30 000 nodarbināto rūpniecībā.…