Romāna "Mērnieku laiki" tēls Kaspars

“(..) klusēšanu es neesmu nekad nožēlojis, bet runāšanu gan.”

“(..) jauns cilvēks pilnīgā augumā, ar melnu, gandrīz mežīgu bārdu un matiem. Viņa sejs bij skaisti bāls, kluss un auksts kā balta mūra siena. Visa šā cilvēka izskats prasīja gandrīz bijāšanas un cienīšanas.”
Specifiska iezīme
“Kas viņu ir redzējis tā pasmejamies vai tērzējam, vai arī pulkā ar citiem jaunekļiem?”
…