Senatnē- satiekoties mežā cilvēki viens otram kaut ko uzrūca, jo neprata runāt.
Aizvēsturē- mednieki pacēla rungas vai akmens cirvi un apmainījās pāris skaņām vai izstiepa rokas ar atvērtām plaukstām uz augšu, kas apliecināja, ka tajās nav ne akmens, ne ieroči, ne kaut kas cits.
Senajā Romā- vergiem, sveicinot kungu, bija jānoņem cepure, parādot verdzības zīmi- noskūtu galvu. Seno laiku karavīri sasveicinājās un izrādīja cieņu ar ķiveres, cepures vai citas galvassegas noņemšanu.
Viduslaikos– bruņinieki, lai redzētu, kas nāk pretī ar roku pacēla bruņu sejas segu. Musketieri, cēli palocīdamies, noņēma cepuri.
Vēlajos viduslaikos- Eiropā karalim bučoja kājas, valdniecei- tērpa malu.
kalpi- ar soli atkāpjoties nolieca galvu, pārnesot ķermeņa svaru uz aizmugurējo kāju, kas mazliet ieliegta celī, priekšējā kāja izstiepta, viena roka uz krūtīm, it kā liecinot par padevību vai dotā rīkojuma izpildi.
kalpones- nolieca galvu un pakniksēja.
Grand reveranss- gara sasveicināšanās ceremonija.
Rokas došana- pirmais roku sniedza vīrietis, un sieviete ar graciozu kustību ielika roku plaukstā.
Skūpsts- sevišķa pateicības vai padotības zīme. Sakumā skūpstīja aproci augstākstāvošai personai, bet vēlāk pirksta galus. Skūpstus sniedza:
vīrieši- precētām sievietēm,
jaunākie- vecākajiem,
padotie- priekšniecībai,
bērni- vecākiem,
kalpi- kungiem.
Vecākās personas uz pieres deva skūpstu.
Sievietes pielika viena otrai vaigu vai ar lūpām viegli pieskārās vaigam.
Uz lūpā sabiedrība varēja skūpstīties tikai ļoti tuvi radinieki.…
