Silīcija dioksīds ir stabilākais silīcija savienojums. Dabā kristāliskais silīcija dioksīds izplatīts galvenokārt minerāla kvarca veidā, kura masas daļa Zemes garozā ir ap 12%. Kvarcs visbiežāk sastopams viengabalainas, puscaurspīdīgas masas veidā, kurai ir dažādas nokrāsas.
No sīkiem kvarca kristāliņiem sastāv smiltis. Tīrās jeb tā saucamās kvarca smiltis ir pelēcīgi baltā krāsā. Silīcija dioksīdu smilšu veidā lieto celtniecībā, arī stikla, keramikas, cementa un abrazīvo materiālu ražošanā.
Kvarcs ietilpst daudzu iežu sastāvā, piemēram, granīta un gneisa.
Retāk sastopami t. s. kalnu kristāli – caurspīdīgi, bezkrāsaini kvarca kristāli, kuriem ir sešskaldņu prizmas forma. Violetas nokrāsas klanu kristālus sauc par ametistiem, bet brūnos kristālus – par topāziem. Tos lieto juvelierizstrādājumos.
Krama iezis ir dažādās krāsās, tas satur kristālisko un amorfos silīcija dioksīdu.
Amorfais silīcija dioksīds veido opālus un ahātus. Tos lieto juvelierizstrādājumos.
Arī daži organismi satur līdz 88% silīcija dioksīda, piemēram, kramaļģes.
Kristāliskais silīcija dioksīds ir ļoti cieta, ūdenī nešķīstoša viela ar augstu kušanas temperatūru. Izkusušajai silīcija dioksīda masai atdziestot, veidojas amorfs, puscaurspīdīgs kvarca stikls, kam raksturīga liela karstumizturība, mazs termiskās izplešanās koeficients un labas dielektriskās īpašības. Tas neaiztur ultravioleto starojumu un infrasarkano starojumu. No kvarca stikla ražo termoizturīgu un skābes izturīgu aparatūru, laboratorijas traukus, izolatorus, optiskas detaļas, kvarca spuldzes.…
