Stikla izstrādājumi pazīstami apmēram jau 5000 gdu, bet īpši no 18.gs. Kaut arī stikls ir plīstošs, tomēr ir saglabājušie daudz senu stikla priekšmetu, daži pat no Senās Romas laikiem. Rotāšanai izmantoja apgleznošu, gravēšanu, kodināšu, slīpēšanu un zeltīšanu
Stikla izgatavošana aizsākās Tuvajos Austrumos ap 2000.g. pirms Kristus . Tā izvērtās par vienu no smalkākajiem un sarežģītākajiem arodiem, kas sevī apvienoja mākslu uz zinātni. Vissenākais stikls izgatavots Ēģiptē un Mezoptāmijā ap 2000.- 1500.g.p.m.ē. Stikla meistari darināja mazas un dobas, visai primitīvas formas flakonus un pudeles, kuras ieguva, ap metāla stieni izveidojot māla, dubļu un salmiem, ko iegremdēja karstā stikla masā. Virpinot uz stieņa strēmelēm uztina stiklu. Kad Ēģipti iekaroja Romieši, viņi pārņēma ēģiptiešu stikla māku un ap 1. gs. pēc Kristus ieviesa būtisku jauninājumu – stikla pūšanu- stikla masu uzņem gara stieņa galā un piepūš, mīksto stiklu var izveidot vajadzīgajā formā vai izpūst iepriekš sagatavotā veidnē.
Amforas un pudeles bija vienreizlietojamas, un Romas impērijā tās izgatavoja lielā skaitā. Ēģiptes, Venēcijas un Romas stikla meistari izgatavoja sodas stiklu, kurš bija viegls un labi veidojams un kura nosaukums cēlies no nātrija karbonāta (dedzinātu jūras augu pelniem.
Franču un vācu meistari izgatavoja potašas stiklu, ko ieguva stiklam pievienojot koka vai ērgļpapardes pelnus. Tas bija izturīgāks nekā sodas stikls.
15. Gs Venēcijā ieguva kristālstiklu – smalku, bezkrāsainu sodas stiklu.
Angļu stikls bija spožs, smags, ar stipri atstarojošu virsmu, kas bija ideāli piemērota slīpēsšanai.
19.gs. 30. gados slīpētā stikla modi nomaina krāsainais Bohēmijas stikls.
Amerikā 19. gs. izgudro presformu.
20.gs. 20.- 30. gados stikla ražošanas priekšgalā izvirzījās Skandināvijas stikla ražotāji, bet ap 20.gs. vidu līdera pozīcijas iegūs itāliešu stikls.
Stikla ražošana fabrikā aizsākusies pirms 118 gadiem, kad tajā tika nodarbināti ap 300 strādnieku. Padomju laikos strādnieku skaits sasniedzis 1500, bet šodien atkal rūpnīca ir tur, kur bijusi 19. gs. beigās – ar 280 strādniekiem un strādniecēm. Kā stāsta gide, remonts telpās nav bijis kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, bet sajūta tāda, ka nekas nav mainījies kopš 19. gs. Visapkārt valda liels troksnis un karstā stikla masa, kuras iegūšanai tiek uzmantotas krāsnis ar 16000 grādu augstu temperatūru, pārvēršot krīta un smilts maisījums ugunīgā medū. Viss process notiek divos līmeņos – uz paaugstinājuma atrodas stikla pūtēji, bet nedaudz zemāk “otrā plāna aktieri” ar speciālām formām. Tajās ievietots karstais stikla burbulis un var sākties pūšanas darbs. Tā kā rūpnīcā pārsvarā visur tiek izmantots roku darbs, arī pūšanā piedalās cilvēki, pūšot stiklu ar muti.
Ja Līvānos vaicāsiet pēc Līvānu stikla fabrikas, varat piedzīvot vilšanos uzzinot, ka tādas nemaz nav. Jau četrus gadus stikla fabrika pieder vācu un amerikāņu uzņēmējiem un pazīstama ar nosaukumu “Lettglass.” Īpašnieki arī nosaka to, ka 95% no ražotās produkcijas tiks eksportēta. Šo faktu izmanto līvānieši un lepojas - mēs izgaismojam visu Eiropu. Pašlaik rūpnīcā visvairāk tiek ražoti gaismas ķermeņi un akvāriji, process norit 24 stundas diennaktī. …
