Literatūrai un mākslai bija pārāk liela loma, lai to atstātu pašu literātu un mākslinieku ziņā. 30-tajos gados par obligātu daiļrades metodi tika pasludināts sociālistiskais reālisms, kura galvenās pazīmes ir tautiskums, partijiskums, vēsturiskums, un galvenais varonis ir pozitīvs cīnītājs. Literatūrā un mākslā bija jāpievēršas proletariātam, cīņai par komunismu, karam u.tml.
Īpaši lielu uzmanību jau pirmajos padomju varas gados izpelnījās kinomāksla, kas tika pasludināta par „vissvarīgāko no visām mākslām”, jo partija ar kino palīdzību cerēja ietekmēt miljoniem mazizglītoto cilvēku.
Staļinisma arhitektūra - tā sauca padomju monumentālā neoklasicisma arhitektūras stilu, kura celtnēm bija raksturīgi gigantiski apmēri, kas simbolizēja varu un spēku. Parasti tās bija reprezentācijas celtnes, kurām vajadzēja kalpot kā „laikmeta pieminekļiem”. Diktatoru skatījumā šādas celtnes vienoja tautu, rādīja tās varenību un reizē niecību.…