Bija laiks, kad uzskatīja, ka cilvēks piedzimst kā balta lapa un ka vide, audzināšana šo lapu pieraksta, tas ir, cilvēks kļūst tāds, kāda ir vide, kurā viņš aug.
Tad pastāvēja uzskats, ka personību nosaka iedzimtība, personība ir īpašību kopums, ko veido:
temperaments,
atmiņa,
domāšanas īpatnības,
sajūtas,
griba.
Attīstība saistīta ar konfrontāciju starp bērna iedzimto, dabisko pasauli un ārējo pasauli, sabiedrību. Šī ārējā pasaule ietekmē (traumē) bērna iekšējo dabisko pasauli un liek izstumt iedzimtās tieksmes un ievirzes zemapziņā.
Personība ir pašregulācijā esoša sistēma, kas pati sevi nosaka, tātad cilvēks nav tabula rasa, viņā jau piedzimstot ir sava kodola struktūra, savs ES, spēja ieklausīties sava iekšējā impulsa balsī - cilvēkā atrodas tā sauktā augstākā tiesa, kas vērtē apkārt notiekošo un ļauj izdarīt izvēli. Bet izvēli cilvēks spēj izdarīt tikai tad ja viņš noteicis savu ES un spēj to determinēt, identificēt, pazīt, attiecināt katrā savas dzīves mirklī.
Personība ir indivīda iekšēja dinamiska organizācija, kas iekļauj motivāciju sistēmas, ieradumus, personiskās iezīmes, kuras piemērojoties videi, nosaka personības unikalitāti.
Džungļu bērni („Maugļi”)- cilvēka bērni, kuri jau no agras bērnības dzīvo nošķirti no cilvēku sabiedrības un praktiski neizjūt gādību un mīlestību no citu cilvēka puses, kā arī šiem bērniem nav sociālas uzvedības un saskarsmes pieredzes. Tie ir bērni, kurus atstājuši vecāki, un kurus ir audzinājuši dzīvnkieki vai arī viņi ir dzīvojuši izolācijā.
Cilvēki, kuri ir nošķirti no cilvēciskās sabiedrības, vēršas pēc palīdzības pie dzīvniekiem, kuri, mācot tos savām izdzīvošanas iemaņām, faktiski izglābj šo bērnu dzīvi.
Par „Maugļa sindromu” sauc sindromu kopumu, kurus demonstrē bērns, kurš izaudzis ārpus sociālas vides.…
