Krāsu spektrs
Varavīksnes ārējā josla ir sarkana, bet iekšējā – violeta. Tas notiek gaismas dispersijas dēļ.
Gaismas laušanas koeficients ūdenī sarkanajai gaismai ir n~1,33, bet violetajai tas ir lielāks – n~1,34.
Tāpēc sarkanai gaismai atstarošanās leņķis ir nedaudz virs 42°, proti, 42°22´, bet violetajai – mazāks, tikai 40°36´.
Varavīksnes redzamos gaismas toņus nosaka arī lietus pilienu izmērs.
Ja to diametrs ir 1 - 2 mm, tad parasti redz spožu violeto, zaļo un sarkano loku.
Samazinoties pilienu diametram, sarkanā krāsa pakāpeniski kļūst blāvāka.
Vēsture
Persiešu astronoms qutb al-Din al-Shirazi (1236-1311) un viņa skolnieks kamal al-din al- Farisi (1260-1320) iespējams bija pirmie, kuri visprecīzāk skaidroja šo parādības fenomenu.
Tomēr Renē Dekarts visprecīzāk izskaidroja varavīksnes parādību savā darbā “Meteori” nodaļā “Par varavīksni” 1637. gadā.
Vēsture
Lai arī daudzkāršais varavīksnes spektrs ir nepārtraukts, pēc tradīcijas to izdala septiņas krāsās.
Uzskata, ka pirmais ciparu 7 izvēlējis Īzaks Ņūtons, kuram skaitlis septiņi nozīmēja īpašu simboliku.
Pie tam sākotnēji viņš izcēla tikai piecas krāsas sarkano, dzelteno, zaļo, zilo un violeto, par ko viņš arī rakstīja savā „optikā”.
Bet pēc tam tiecoties izveidot atbilstību starp spektra skaitļiem un atsevišķām muzikālo toņu gammām Ņūtons pievienoja šiem pieciem spektriem vēl divus.
…