Šajā situācijā (ugunsgrēkā Irbēnos) atklājas Oļinietes mīlošā mātes puse:
“Uz ceļa viņa atmodās, jo bij tik paģībusi, sāka kliegt un raisīties vaļā: ”Bērns sadeg, bērns sadeg! Laid mani vaļā, laid mani vaļā!” Tā saukdama, viņa izsitās puisim no rokām un aizskrēja ar apbrīnojamu spēku un ātrumu.”
“Tagad viņa bij atkal atmodusies un kliedza, un lauzījās tīri kā ārprātā, tā, ka šaušalas nāca skatoties un klausoties un likās, ka viņa nedz dzirdēja, nedz redzēja, kas apkārt notika (..) .“
“”Vai man Antoniņam zāļu trūka? Gandrīz pārdienām sūtīju uz dakteri pēc jaunām, bet viņas puika izauga gandrīz bez zāļu piles un ar to pašu saimes barību; un vai manam Antoniņam trūka ēšanas, un vai ko liedzu? Tagad pat ir kompetu, sīrupa, cukura un visu saldumu diez gan, bet ēdin neēd gandrīz nekā – tīri kā bālēns. Lai nu saka, ja grib, Prātnieka Andžs, vai Dievam tā vajadzēja darīt? Tad šī ir tā atmaksa mātei par mīlestību un gādāšanu, kad bērnu dara par vārguli?””
“”Es tev, Mad, esmu vairāk reižu sacījis, ka lutinādama tu vārguli ieaudzēsi,” Oļiņš pārmezdams sacīja.”
“”Jā, to vien tu gribētu, lai grūž novārgušu bērnu ar kalpa puiku kopā skraidīt un saldēties.””
“”Bet, kad es gribu aizbraukt ar bērnu uz jūru, tad tev ir šis, tad tev ir tas, ko aizlikt ceļā.””…