Universitātes līdzās konstitucionālajai monarhijai, parlamentam, zvērināto tiesai un katoļu baznīcai bija viena no viduslaiku svarīgākajām institūcijām, kas nodrošināja īpašā eiropeiskā intelektuālisma, zinātnes attīstību, kas savukārt radīja bāzi industriālajai civilizācijai.
Universitāte – augstākā mācību un zinātņu iestāde ar vairākām fakultātēm, kuras no citām tolaik pastāvošajām skolām atšķīrās ar to, ka apvienoja skolotājus un skolniekus vienā kopībā.
11. gs. Eiropas garīgajā dzīvē iestājās lūzums, izmaiņas, kuru sekas toreiz paredzēt nevarēja neviens. Te pamazām ienāca antīkais, arābu, jūdu un austrumu garīgais mantojums, kas deva impulsu filozofiskās, dabaszinātniskās un mistiskās domas attīstībai. Tālaika garīgajos centros (piemēram, domskolās) sāka veidoties jauni izglītotie slāņi.
Agrajos viduslaikos kā vienīgie izglītības centri, kuros mācījās nākamie garīdznieki un mūki, pastāvēja klosteri un domskolas. Pieaugot sabiedrības vajadzībām pēc izglītotiem cilvēkiem – kompetentiem valdnieku padomdevējiem, juristiem, akadēmiski izglītotiem garīdzniekiem un mediķiem, radās arī nepieciešamība pēc jauna veida skolām.
Pirmās universitātes izveidojās 12. gadsimtā Boloņā (Itālijā) un Parīzē (Francijā). Boloņas Universitāte kļuva par juridiskās, bet Parīzes– par teoloģiskās izglītības centru. Jau pirms 1200. gada pēc Parīzes Universitātes parauga tika izveidota Oksforda un Kembridžas Universitāte Anglijā, kā arī universitātes Padujā un Neapolē (Itālijā) un Salamankā (Spānijā). 15. gs. beigās Rietumeiropā jau bija 65 universitātes.
…
