Vizma Belševica

Par viņas bērnību
Dzejniecei netīk atcerēties savu bērnību:
“Es zinu, ka bērnība un jaunība ir ļoti traģisks laiks cilvēka dzīvē. Es nekad negribētu atgriezties savā bērnībā, jaunībā. Citiem tas kaut kā aizmirstas. Es neesmu aizmirsusi.”
Tā kā ģimene cīnījās ar nabadzību, mazo vizmu vecāki stingri audzināja, bet diemžēl reti kad samīļoja un paslavēja.
Dzejnieces Pašvērtējums
Māte vienmēr teica-- Citi bērni kā bērni. Šī tikai tāda ľerga. (Tāpēc Billei vienmēr trūcis vecāku mīlestības, sevišķi no mātes: “Billi neapmīļoja neviens, ja nu papucis kādreiz. “Skatoties bērnības fotogrāfijās, liekas, ka biju bērns kā jau bērns… man pamatīgi un uz visu mūžu iegalvoja, ka nav pasaulē neglītāka, lempīgāka, stulbāka bērna. Es ticēju. Savu vecāku vārdus parasti sāk apšaubīt tikai pusaugā, un tad jau ir par vēlu.”.
…