18. gadsimta divdesmitajos un, jo īpaši, trīsdesmitajos gados literatūrā ienāca radikālais un uzskatos drosmīgais Voltērs - zinātnieks un filozofs, vēsturisku apcerējumu un daiļdarbu autors, spožs publicists. Franču dramaturģijā Voltērs ieviesa apgaismotu klasicismu, kas atšķīrās no 17. gadsimta klasicisma - īpaši ar aso problemātiku un gluži citu pasaules uztveri. Voltērs izteica domu, ka sabiedrības likstas radušās nesaprātīgu un negodīgu cilvēku rīcības dēļ. Viņš bija pārliecināts, ka dzīve kļūtu daudz jaukāka, ja vadošos amatos izvirzītu gudrus, izglītotus un krietnus cilvēkus. Nosodīdams reliģisko tumsonību un fanātismu, Voltērs savos romānos pats vairākkārt minējis augstākās būtnes vai radītāja vārdu. Šāda nostāja, bez šaubām, bija nekonsekvence autora pasaules uzskatā. Kā mākslinieks viņš noslēdza noteiktu posmu franču literatūrā, paverot tai attīstības iespējas. Tāpēc vien var teikt, ka gandrīz ikvienā literatūras žanrā viņš radīja kaut ko jaunu - savu.
Voltērs nebija sarāvis saites ar klasicisma estētiku, kaut arī sāka kritizēt tās pamatprincipus. Viņš piekrita klasicistu tēzei, ka skaistais ir idealizēta patiesība, kas sniedz mums baudu, un ka mākslai jābūt idealizētam dabas atdarinājumam. Kādā viņa ,,Filozofiskās vārdnīcas” rakstā teikts: ,,Par skaistu mēs saucam tikai to, kas pilda mūsu jūtas un dvēseli ar baudu un sajūsmu.” Tomēr racionālistiskais raksturs, kas ir kopīgs klasicistu un Voltēra estētiskajiem uzskatiem, neaizsedz filozofa estētisko uzskatu revolucionāro apgaismības saturu. Voltērs ne tikai aizstāv savu skaistā ideālu, kas stipri atšķiras no klasicistu ideāla, bet arī nonāk pie atziņas, ka skaistā ideāls ir vēsturisks. Klasicistu normatīvās estētikas stūrakmens bija teorija par skaistuma ideāla mūžīgumu un absolūtumu. Tāpēc klasicisti par principu padarīja antīko dzejnieku atdarināšanu, jo tie it kā esot atraduši šos mūžīgos skaistā paraugus. Voltērs šo teoriju apgāza. ,,Tautu paražas, valoda, gaume pat tad, ja tautas dzīvo tuvu kaimiņos, vienmēr ir atšķirīgas. Bet ko es runāju? Pat tā pati tauta kļūst nepazīstama pēc trim četriem gadsimtiem. Mākslās, kuras ir pilnīgi atkarīgas no iztēles, notiek tikpat daudz revolūciju, cik valstīs: tās mainās tūkstoš veidos, lai gan cilvēki cenšas padarīt tās nemainīgas,” rakstīja Voltērs ,,Esejā par episko dzeju”. Voltērs norādīja uz atšķirībām tautu nacionālajā raksturā, tikumos, gaumē, paradumos un sadzīvē, kuras izpaužas mākslā un rada katrā tautā, katrā laikmetā citādu skaistuma izpratni. ,,Kā gan var mākslu pakļaut vispārējiem likumiem, ja pār mākslu valda dzīve, tas ir, mainīgs lielums?” jautāja Voltērs. Uzstādamies pret klasicisma estētikas pamatiem, Voltērs tai pašā laikā nenoliedza klasicisma žanru formu kanonus. Viņš gribēja tos pilnveidot un likt tiem kalpot apgaismības ideju propagandai.
…