Ievads
Zinātniski pētnieciskajā darbā ir apskatīta latviešu leģionāru precīzāk 19. divīzijas vēsture un jautājums par attieksmi pret latviešu leģionāriem mūsdienās. Tā kā ik gadu 16. marts kļūst par dienu, kad Latvijas iedzīvotāji sašķeļas trīs grupās – leģionāru atbalstītājos, leģionāru noliedzējos un vienaldzīgajos, tad tika veikts darbs, lai saprastu un apkopotu cēloņus un sekas šiem notikumiem, un izdarītu attiecīgus secinājumus.
Darba mērķis: Apkopot materiālus par 19. divīzijas vēsturi un izpētīt materiālus par tautas attieksmi pret leģionāriem mūsdienās.
Darba uzdevumi:
1. Iepazīt un apkopot teoriju par 19. divīzijas formēšanu un cīņu gaitām.
2. Apkopot un izpētīt pēc Latvijas neatkarības atgūšanas izdotās preses materiālus par latviešu leģionāriem.
3. Izstrādāt uzskates līdzekļus.
4. Informēt savus skolas biedrus un skolotājus par sabiedrības attieksmi pret leģionāriem un masu mediju iespaidu uz tiem.
Hipotēze: Attieksme pret latviešu leģionāriem pēdējos 10 gados ir mainījusies un sabiedrībā valda divējādi viedokļi par leģionāru nozīmi Latvijas vēsturē.
Darbā izmantotās metodes:
1. Literatūras analīze.
2. Datu apkopošana.
3. Tabulu un grafiku sastādīšana.
4. Cilvēku aptaujāšana.
5. Secinājumu veikšana.
Darba struktūra: Sastāv no ievada, 3 nodaļām, 21 apakšnodaļas, secinājumiem, izmantotās informācijas avotu saraksta. Darbā ir 7 tabulas, 12 grafiki, 6 kartes, 14 attēli.
Teorētiskā daļa
Leģiona tapšana
Vācijai ar zibenskara taktiku biju izdevies iekarot lielu daļu Eiropas un daļu no Āfrikas ziemeļiem.Vācijas vai tās sabiedroto rokās ir Norvēģija, Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Baltkrievija, Ukraina, visa Dienvidslāvija, Vācija, Austrija, Itālija, Francija, Ziemeļlībija un Ziemeļaustrumēģipte. Vācu tanki un vērmahts ir sasniedzis Ļeņingradu (tagad Pēterburga) un ir netālu no Maskavas, taču ne viss ir tik labi kā izklausās un izskatas kartē (skat. karti pielikumā). Zibenskarš ir beidzies, jo tanki ir bijuši tik ātri, ka apgādes transports un kājinieki nav tikuši līdz. Krievijā trūkst degvielas un tanki stāv uz vietas.Šī iemesla dēļ 1942. gadā vācu armiju komandieri sāka izjust grūtības, kādas radīja izstieptās sakaru vienības un plaši izvērstā fronte. Sakaru līniju un visas aizmugures nodrošināšana atņēma frontei lielu karavīru skaitu. [15.,435.]
Ne jau dēļ Hitlera vai viņa ideoloģijas dēļ latvieši bija gatavi cīnīties vācu pusē. Viņi atcerējās 1940.gada 17. jūnija(padomju karaspēks ienāk Latvijā) līdz 1941. gada 1. jūlija (vācieši ienāk Rīgā) notikumus. Latvijas tauta nevēlējās, lai kaut kas tamlīdzīgs atkārtotos, tapēc viņi vāciešus sveica kā atbrīvotājus un bija gatavi stāties vācu armijā, lai cīnītos pret Staļinu.
Par to, ka latvieši bija gatavi cīnīties tikai savas zemes dēļ, liecina vēlāk fiksētās sarunas starp latviešu brīvprātīgajiem, piemēram, šī kāda SD ziņotāja noklausītā saruna. Kāds kaprālis esot teicis: „Vai jūs domājat, ka es vācu formas tērpu uzvilku, lai cīnītos vācu labā? Es un mani zēni zinām, par kādu mērķi mēs cīnāmies: tā ir Latvijas saule, kas reiz atkal spīdēs pār mums. Mums nevajag ne krievu, ne vāciešu, tiem jāpazūd. Mēs, frontes cīnītāji, šos nelūgtos viesus izsviedīsim. Esiet jūs dzimtenē gatavi!” Uz jautājumu, vai viņš pieteicies brīvprātīgi, kāds cits leģionārs atbildējis: „Ja kāds patiesi ir pieteicies brīvprātīgi, tad to var apzīmēt tikai par sajukušu.” Par to liecina arī leģionāru dziesmas, piemēram, „Mēs sitīsim tos utainos pēc tam tos zili pelēkos!”(ar „utainajiem” ir domāti Padomju Krievijas karavīri, bet „zili pelēkie” ir vāciešu karavīri). [11.,45.]
…
