Ievads
Aborts ir viena no senakājām un aktuālākajām problēmām medicīniskājā ētikā, filosofijā, jurisprudencē un teoloģijā. Aristotelis uzskatīja abortu ne tikai par pieņemamu, bet arī vajadzīgu, lai regulētu dzimstību, tomēr līdz tam laikam, kamēr nav noformējusies jūtība un kustīgā aktivitāte.1
Darbā apskatītā problēma ir aborta veikšanas pamatotības izvērtejums izvarošanas gadījumā. Es izvēlējos šo problēmu, jo tā attaino tādu politiskās ētikas jautājumu kā eitanāzija, pašnāvība, nāvessods u.c. problemātiku, kur pastāv gan argumenti, gan pretargumenti. Ir cilvēki, kas aizstāv abortus, un ir cilvēki, kas ir pret abortu, tomēr ļoti reti tiek runāts par abortiem tādā kontekstā kā izvarošana, un bieži vien pastāv subjektīvs vērtējums, ka ir jātaisa aborts.
Tomēr es nepiekrītu viedoklim, ka runājot par abortu, jābūt par vai pret, ka nedrīkst būt neitrālam (Melodi Grīna to pamato ar piemēru: „Ko jūs darītu, ja ejot pa ielu jūs ieraudzītu, ka sieviete vēlas izmest savu trīs mēnešus vecu bērnu? Jums noteikti vajadzētu vai nu viņu atrunāt vai atteikt, ka tas ir viņas darīšanas, nevis šaubīties”2 ). Tomēr, manuprāt, ir jāizvērtē konkrēts gadījums, nevis jāuzskata, ka visos izvarošanas gadījumos ir/nav jātaisa aborts.
No vienas puses, pirms sāku rakstīt šo darbu, es uzskatīju, ka ir jātaisa aborts, taču apkopojot informāciju par abortiem, es sāku šaubīties, vai viennozīmīgi var tā teikt. Tāpēc mana nostāja šajā jautājumā nav noteikta un es izvirzīšu argumentus gan par, gan pret, apskatot konservatīvo un liberālo pozīciju, kā arī Judītes Tomsones koncepciju.
Cilvēka rīcību padara pareizu/nepareizu viņa rīcības sekas – kaitīgas/nekaitīgas. Vai izvarošanas gadījumā par aborta veikšanu var uzdot jautājumu: „Kāda rīcība ir pareiza – tā, kas ved pie labākas seku kopsummas vai mazākas ļaunuma kopsummas?” Tāpēc es apskatīju arī no plurāliskā utilitārisma un deontoloģiskās ētikas pieejas aspekta, kā arī 10 sieviešu viedokļus, vai vajadzētu taisīt abortu izvarošanas gadījumā, kā arī lūdzu ekspertu no Krīzes centra „Skalbes”, „Delfi sievietēm” un „Medicīnas foruma” apmeklētāju padomu.
Problēmas analīze
Pirmoreiz vēsturiski aborti tika pieminēti ķīniešu rakstos pirms 4600 gadiem. Attieksme pret abortiem bija dažāda – no bargākiem sodiem Asīrijā līdz atzīšanai Senajā Grieķijā. Senajā Romā embrijs bija apveltīts ar pilsoņa tiesībām un mākslīgais aborts tika traktēts kā slepkavība. Embrija nozīme pieauga ar kristietības parādīšanos – embrija nogalināšana bija salīdzināma ar cilvēka nogalināšanu. Kristīgajā izpratnē „brefos” ir atteicināms gan uz embrijiem (embrijs - „būt dzimušam”, Lūkas ev. 1:41, 44), gan uz piedzimušiem bērniem (Lūkas ev. 18:15-17)3 . Kristīgā ticība noteica, ka augļa iznīcināšana liedz viņa iespējamo kristīšanu un tādējādi ir smagnējs grēks. Tāpēc viduslaikos abortu kvalificēja kā smagu noziegumu analoģisku radinieka slepkavībai. Baznīcas ietekmē, sākot ar 16.gs., aborta veikšanu sodīja ar nāves sodu.4
Manuprāt, te rodas jautājums: „Kā ir iespējams sodīt sievieti ar nāves spriedumu, ja viņa vēlās taisīt abortu, jo bērns ir ieņemts no izvarotāja?” Kā var baznīca to pamatot? …
