17. gadsimta otrajā pusē un 18. gadsimtā izplatītākā valsts iekārta Eiropā bija absolūtisms. Rietumeiropā, arī Francijā, tas izveidojās viduslaiku beigu posmā, kad sākās feodālā ražošanas veida un feodālo attiecību sairums. Sev ceļu sāka lauzt jaunas ražošanas un sabiedrības attiecību izpausmes. Absolūtisma pazīmes bija šādas: monarha (vienvaldnieka) varas nostiprināšanās, valsts pārvaldes centralizācijā, vienotas armijas izveide. Valsts daļēji ierobežoja un pārņēma muižniecības tiesības, lai sarežģītajos feodālisma iršanas apstākļos saglabātu ‘’veco kārtību’’, tas ir, feodālās attiecības. Attīstības sākumposmā absolūtisms, tam izdevīgā apjomā, veicināja arī tirdzniecības un manufaktūras attīstības. Tādējādi tika mēģināts ‘’lavirēt’’ starp veco un jauno sabiedrībā. Tika izvirzīts priekšstats par ‘’valsts interešu’’ pārākumu. Lai to attaisnotu, absolūtismu bieži vien pasludināja arī par dievišķīgu parādību. …