1. Jūtas un emocijas absurdajā cilvēkā
Katram cilvēkam ir dota spēja just. Tikai katrs cilvēks jūt savādāk. Arī absurdajam cilvēkam ir dota spēja just. Laiks, kad tika rakstīts „Svešinieks”, atšķiras no mūsdienām. Šajā laikā cilvēkiem bija savādākas dzīves normas, savādāks viedoklis par jūtām. Tomēr līdz mūsdienām tas ir mainījies.
Emocijas un jūtas atklāj absurdo cilvēku šķietami savādāk kā citus. Merso, manuprāt, dzīvo ignorējot savas jūtas. Rodas iespaids, ka viņš tās nevēlās sajust. Kad tiek paziņots par viņa mātes nāvi, viņš neizrāda sēras, dara to, kas viņam ir jādara kā piederīgajam. Vēlāk tas tiek nodēvēts par bezjūtību, bet vai tā ir patiesība vai tikai tas, ko cilvēki vēlas saskatīt? Ikviens redz pasauli savām acīm, nespējot iejusties otra cilvēka sajūtās. Kad runa ir par kāda nāvi, kas skar mums ļoti tuvus cilvēkus, kā, piemēram, „Svešiniekā” mātes nāve, vai cilvēks maz ir spējīgs izjust sāpes pirmajā mirklī, kad to uzzina? Vispirms iestājas šoks, kad cilvēks tikai cenšas saprast notiekošo, un tikai tad, kad cilvēks ir sapratis, kas ir noticis, tikai tad viņš ir spējīgs izjust sāpes. Un, kad rodas šī nojausma par notikušo, Merso ignorē savas sāpes un nododas ikdienišķiem pienākumiem un nodarbēm, kas ļauj par tām nedomāt.
Tikpat labi varam uzskatīt, ka Merso dzīvo, neizjūtot šīs zaudējuma sāpes. Viņš kā absurds tēls ir atvadījies no savas mātes jau tad, kad ievietoja to veco ļaužu patversmē, padodoties finansiālajām grūtībām un ņemot vērā arī to, ka viņam ar māti vairs nebija ko runāt vecuma atšķirības dēļ.
…