Acs uzbūve, slimības, acs daļu funkcijas

Ārējo daudzveidīgo pasauli mēs uztveram ar maņu orgāniem. Redzes, dzirdes, ožas, garšas un citu maņu orānu receptoros, iedarbojoties ārējās vides kairinātajiem, rodas uzbudinājums, kas nerva impulsu sērijas veidā pa centrtieces nerviem nonāk centrālaja analīze sākas jau receptoros, bet subjektīvā sajūta par kairinātāju veidojas tikai attiecīgā pusložu garozas zonā, t. i., tur notiek maņu orgānu receptoru uztverto kairinājumu atšķiršana – analīze. Katrā maņu orgānā ir specializētie receptori. Tie uztver tikai noteiktu kairinātāju (gaismu, skaņu, spiedienu u. c.), kura analīze notiek attiecīgā pusložu garozas zonā.Tā redzes zonā atšķir priekšmetu formu, lielumu, krāsu, kustību. Dzirdes zonā atšķir dzirdes orgāna uztveto skaņu augstumu, stiprumu, tembru.
Redzei ir ļoti liela nozīme ikvienā darbā. Visu, kas izteikts ar rakstītu vārdu, uztveram ar redzi. Arī dabas skaistumu, mākslas darbus pamatā uztveram ar redzi.Acs (oculus) – maņu (redzes) orgāns, kas uztver gaismas kairinājumus. Sastāv no ābola un palīgorgāniem.
Palīgorgāni ir vairāki; gandrīz visiem ir aizsarg nozīme. Ir 7 ābola muskuļi: 4 taisnie (augšējais, apakšējais) un augšējā plakstiņa cēlējmuskulis. Gandrīz visi tie sākas no redzes nerva kanāla sienām, bet beidzas cīpslenē. Tie ir šķērssvītru muskuļi, tātad pakļauti cilvēka gribai. Abu acu kustības ir saskaņotas.
Plakstiņi (palpebrea) katrai ir 2 – augšējais un apakšējais. Tos veido blīvu šķiedraino saistaudu plānīte, ko no ārpuses klāj āda, bet no iekšpuses – plāns epitēlijaudu apvalks – konjuktīva.…