Ādolfu Alunānu dēvē par teātra tēvu. Šādu vārdu viņš ir ieguvis pateicoties lielajam ieguldījumam, ko ir ieguldījis latviešu teātra labā. Toreiz latviešiem teātra māksla bija pavisam sveša un pret teātri pastāvēja aizspriedumi, Alunāns iemācīja to, ka cilvēks, iemīlot teātra mākslu, kļūst kulturāls un tādējādi tiek attīstīta latviešu māksla un kultūras dzīve. Vienlaikus Alunāns bija teātra direktors, režisors, aktieris un dramaturgs, viņam viss bija jāsāk no pašiem pamatiem, jo teātrim nebija nekā–ne lugu, ne aktieru, ne skatītāju, pat ne teātra terminoloģijas. Alunāns palēnām izaudzināja skatītājus un teātra māksla kļuva arvien populārāka latviešu tautās un daudzos novados dibinājās pašdarbības kolektīvi.
Alunānam vajadzēja meklēt arī aktierus lugām un komplektēt trupu, un tas nebija viegli, jo būt par aktieri tolaik nebija nekāda goda lieta. Tomēr Alunāns izvirzīja stingras prasības un izaudzināja tādus pirmos latviešu aktierus, kā: Ziemciešu Marija, Brigadere-Nlaija, Berta Graudiņa-Rūmniece, Dace Akmentiņa, Jūlija Skaidrīte, Jēkabs Dubuļus, Aleksis Mierlauks, K. Brīvnieks, J. Steglavs, M. Stīnus, J. Birzgalis, J. Brigaders u.c. …