Lai gan savstarpējās attiecībās ar apkārtējiem cilvēkiem, mēs neesam agresīvi un nežēlīgi, ir grūti iedomāties kādu mūsdienu laikrakstu, radio vai televīzijas pārraidi, kur nebūtu kāds paziņojums par agresijas aktiem.
Mūsu ikdienas situācijā, kad sabiedrībā un apkārtnē viss tik strauji mainās, par ikdienišķu parādību ir kļuvusi spriedze, frustrācija, trauksme un depresija. Šāda veida “kokteili” ir grūti izturēt pat pieaugušam cilvēkam, kur nu vēl bērnam, kas pasauli jau tāpat uztver daudz emocionālāk un saasinātāk.Šādās situācijās pieaugušo pasaulei ir jānāk talkā bērnū pasaulei, bet ko darīt, ja pieaugušie to nedara, vai gluži pretēji vēl papildina no ārpasaules nākošo spriedzi un trauksmi ar iekšēju trauksmi un nedrošību bērnā pašā.
Saasinoties šīm problēmām, jāatzīst, ka stress, trauksme, vardarbība un agresivitāte ir vienas no nopietnākajām problēmām ar ko šodien saskaras mūsu cilvēce. Mums jārod atbildes uz jautājumiem: Kāpēc pusaudži rīkojas agresīvi, kas viņus satrauc, ko viņi domā, kādi ir viņu uzvedības un darbības paraugi? Kas ir jādara, lai novērstu destruktīvu uzvedību?
Uz šiem jautājumiem atbildes meklēja cilvēces gaišākie prāti gadsimtiem ilgi, mēģinot to izskaidrot no filozofijas un reliģijas viedokļa. Bet tikai mūsu gadsimtā šīs problēmas kļuva par zinātnisku pētījumu objektu, tāpēc vēl nav atrastas visas atbildes uz jautājumiem, kas saistītas ar agresivitāti un trauksmi, tomēr ir panākts zināms progres, un šodien mēs zinām samērā daudz par trauksmi un agresivitāti.
20. gs. tiek dēvēts par”trauksmes un agresivitātes gadsimtu”, un sākot ar 60. gadu vidu šīs tēmas ir kļuvušas par aktu ālākajām pasaulē. Civilizācijas grūtības, ātrās izmaiņas un daļējā atteikšanās no releģiskām un ģimeniskām vērtībām veido ar vien jaunas trauksmes un konfliktus atsevišķiem subjektiem un sabiedrībai kopumā.
Skaidrs, ka agresivitātes un trauksmes cēloņi var būt dažādi, teorijas, kuras apskatīs tālāk, to parādīs. Taču neatkarīgi no tā, kādu viedokli pārstāv attiecīgās teorijas radītāji, visi atzīst, ka ģimenes, draugu, sociālās vides ietekme uz cilvēka trauksmes un agresijas līmeni ir nenoliedzama.
Daudzi pazīstami zinātnieki jau aptuveni piedzdesmit gadus atpakaļ saskārās gan ar trauksmes, gan ar agresivitātes definēšanas problēmu. Jautājums it kā likās vienkārš un tika uzstādīts pietiekami konkrēti – ko mēs varam saukt par agresiju un trauksmi. Taču atbildes tika dotas pārsteidzoši lielā skaitā. Mūsdienu zinātnē agresivitātei un trauksmei nav viennozīmīga traktējuma, jo tai ir sarežģīta struktūra un formu dažādība. Vadoties no mērķa un uzdevumiem, tas ļauj dažādiem autoriem, ielikt agresijas un trauksmes izpratnē atšķirīgu saturu.
Strādājot skolā ar pusaudžieu vecuma skolēniem (praktisko darbu veicu krievu skolā ar pusaudžu vecuma bērniem un arī savu praktiskās daļas pētījumu veicu šajā skolā) ne vien reiz vien ir radies jautājums – ko darīt, kā rīkoties? Viņi rūpīgi izvērtē un pārbauda katru, kas nonāk viņu priekšā, vai viņš ir”cienīgs” aizņemt viņa laiku un uzmanību. Ar viņiem nav grūti panākt labu kontaktu, bet tikpat viegli to var arī zaudēt. Nenoliedzami šie izaugušie bērni ir interesanti ar dažādiem pārsteigumiem, vēlmi izcelties, piesaistīt uzmanību, stundas laikā paspēdami nomainīt savu emociju gammu no vētraina prieka līdz asarām. Taču rodas situācijas, kad viņu emocionālās reakcijas un uzvedība rada neizpratni, kas pieprasa sev uzdotajiem jautājumiem meklēt risinājumu. Tāpēc arī pusaudžu tēma šeit ir tik cieši saistīta ar skolu, pusaudžu attiecībām skolā un ārpus tās ar skolotājiem, vienaudžiem un pašam ar sevi.
Pusaudži skolās izceļas ar savu skaļumu, agresiju, trauksmainību, kas, protams, ir atkarīgs no katra fiziskās un psihiskās attīstības īpatnībām un rakstura iezīmēm. Tāpēc rodas jautājums, kas tie ir par iemesliem, kas rada trauksmi un agresivitāti pusaudžu vecumā, cik tā ir atkarīga no individuālajām īpatnībām, cik no vecuma īpatnībām, cik no apkārtējās vides ietekmes? To, ka agresija, trauksme, bailes, nemiers ik dienas mājo mums līdzās un mēs to jau uzskatām par normālu dzīves parādību, mēs redzam ne tikai uz ielas, mūsu valsts politikā, bet arī TV, ko stundām ilgi skatās lielākā daļa bērnu.…
