Akvīnas Toms (1225 - 1274) ir dzimis Itālijā, izglītojies Neapolē, Parīzē, Ķelnē. Viņš ir atstājis iespaidīgu teorētisko mantojumu (tai skaitā - Aristoteļa darbu komentārus, filozofiski sacerējumus, literāro disputu pierakstus), filozofa nozīmīgākie darbi ir „Summa pret pagāniem” un „Teoloģijas summa”, kas gan ir palikusi nepabeigta. Akvīnas Toms vēršas pret viduslaiku cilvēkam raksturīgo esamības sašķeltības uzskatu, kas cēlies no agrīnās kristietības pasaules redzējuma – pasaules un gara duālisma. Par savu uzdevumu viņš ir izvirzījis Aristoteļa filozofijas un kristietības pamatatziņu samierināšanu. Toms ir empīriķis un uzskata, ka vienotās patiesības izziņa sākas ar sajūtām, un šī izziņa savukārt neizbēgami ved pie atziņas par Radītāja esamību. Balstoties uz Aristoteļa mācību, Toms izstrādā piecus Dieva esamības pierādījumus, kas ir loģiski pamatoti (piem., „Tā kā pasaulē viss ir kustībā un katra lieta saņem savu kustību no citas, tad ir jābūt pirmkustinātājam, ko nekas nekustina, un ar to ir jāsaprot Dievs.”, …