Renesanses laikmets visspilgtāk izpaudās itāļu mākslā. Vācu renesanses pārstāvis A. Dīrers meistarības ziņā neatpaliek no itāļu renesanses pārstāvjiem.
Izvēlējos izpētīt vācu renesanses mākslinieka Albrehta Dīrera dobspiedumus, jo šis meistars ir panācis nozīmīgus atklājumus grafikā, kas tajā laikā nebija pazīstami Eiropas mākslā un, kas ir aktuāli arī mūsdienu grafiķu darbos.
Mērķis – izpētīt Dīrera dobspiedumu sižetiskās līnijas, atklāt to simbolisko nozīmi.
Uzdevumi:
1) analizēt literatūras avotus par A. Dīrera dobspiedumiem;
2)iepazīties ar renesanses laikmeta raksturīgākajām iezīmēm;
3)izpētīt A. Dīrera darbu tematiku un simboliku.
A. Dīrers (1471 – 1528) dzimis Vācijā, Nirnbergas pilsētā. Jau kopš agras bērnības saistīts ar mākslu un vienmēr apzinājies, ka īstam māksliniekam jātiecas apgūt jaunus mākslinieciskos principus. Ja nepieciešams atteikties no tradicionālā, lai panāktu iecerēto iespaidu. Tas, ka Dīrers bija agri apmācīts par juvelieri un graviera meistaru, viņam ļāva koncentrēt uzmanību uz šīm zināšanām un atklāt tās artistiskāk un meistarīgāk. Jau 13. gadu vecumā Dīrers bija kvalificēts gleznotājs un gravieris. 1486. gadā Dīrers kļuva par M. Volgemūta skolnieku. Volgemūts ieteica Dīreram ceļot un iepazīt Itālijas mākslas paņēmienus, papildināt zināšanas un pieredzi. Dīrera mērķis bija Itālija. Itālija bija ne tikai valsts ar jaunām idejām, bet arī vieta, kur iespējams apgūt matemātiskās proporcijas. Venēcijā Dīrers iepazinās ar Džovanni Belīnī, kurš uz Dīreru atstāja ļoti lielu ietekmi. Pēc atgriešanās no Itālijas Dīrers uzsāka nopietnu matemātikas studēšanu. Zināms, ka viņš studēja Vitrūvija darbu „Arhitektūra”(De architectura), iepazinās ar Alberti, Pocoli darbiem par proporcijām. No 1505 – 1507. gadam Dīrers otrreiz devās uz Itāliju.
Svarīgākie uzskati, par kuriem Dīrers spriež un interpretē savā mākslā, ir saistīti ar reformāciju, reliģiju un tēmām, kuras saistītas ar antīko kultūru un filozofiju. Daudzās gravīrās atklājas alķīmijas idejas un simbolika, kas 16. gs. vācu mākslinieku vidū bija ļoti populāra.
Visvairāk vara gravīrās Dīrers izmanto sižetus no mitoloģijas un reliģijas, literatūras un filozofijas, tādus, kuri saistās ar humānisma priekšstatiem.
Daudzās gravīrās ļoti izteiksmīgi uzsvērta daba. Kraujas, nogāzes, zāles stiebri, smilgas – tiek izcelti un piešķir gravīrai realitātes iespaidu, kā jau to centās lielākie itāļu renesanses meistari.
1517.g. 31. oktobrī M. Luters sarakstīja 95 Tēzes, ar kurām vērsās pret Romas katoļu doktorīnu par indulģencēm, Erfurtes korespondenti uzsāka to izplatīšanu, un tās kļuva zināmas visā Vācijā. Albrehts Dīrers Luteram aizsūtīja vairākas savas gravīras kā sajūsmas apliecinājumu. Dīrers aizstāvēja Lutera idejas, kuras labi redzamas ir viņa darbos. Visvairāk reformācijas idejas parādās Dīrera kokgrebumos sērijā “Apokalipse”, kas ir tiešs reformācijas idejas atspoguļojums. Arī vara grebumos jaušamas reformācijas idejas un nianses.
“Dīrers dzīvoja laikā, kad bija plaši zemnieku nemieri saistībā ar reformāciju.
Pirmo reizi vācu mākslā par darba varoni kļūst vienkāršs zemnieks. Zemnieku viņš uzlūkoja ar sajūsmu un līdzjūtību.”
[4. 4.]
Slavenākais no šāda tipa darbiem ir vara grebums “Trīs zemnieki sarunā” (1497./1500.g.). Darbā skaidri jaušams ir zemnieku patiesais noskaņojums – viņu dumpīgā daba, lai gan no malas varētu šķist, ka šie zemnieki vienkārši sarunājas un it kā ir miermīlīgi noskaņoti. Viņu dumpīgo dabu pastiprina viena zemnieka rokā esošais zobens un otra zemnieka kabatā redzamais nazis. Miermīlīgumu rada zemnieku ikdienas raksturojošie priekšmeti – olu grozs un maiss pār plecu. …
