Aleksandra Grīna romāna "Dvēseļu putenis" analīze

Aleksandrs Grīns (1895 - 1941) , īstajā vārdā Jēkabs Grīns, ir viens no latviešu rakstniekiem, kura savdabīgais literārais temperaments visspilgtāk izpaužas divos virzienos — patriotismā un Latvijas vēstures atspoguļošanā, un tā ir pati spilgtākā Grīna atšķirības zīme izcilāko 20. gadsimta latviešu rakstnieku vidū. Arī pats Grīns dienējis armijā, tieši frontē viņš iemantojis savu pseidonīmu „Aleksandrs Grīns”.
Dzīvojot kara dzīves virpulī, Grīns sācis aprakstīt tā laika notikumus savos darbos, tajā skaitā arī savā romānā „Dvēseļu putenis”. Šis romāns tiek pielīdzināts varoņteiksmai, kas vēstī par latviešu strēlniekiem 1. pasaules karā no pirmo brīvprātīgo bataljonu dibināšanas līdz bermontiešu sakāvei Rīgas frontē. Romānā veidotas grandiozas kauju ainas, uzsvērta strēlnieku varonība, dzimtenes mīlestība, pašaizliedzība.
Šajā romānā atspoguļojas arī viņa daļēji pieredzētais, kā arī tā laika cilvēku izjūtas, galvenie notikumi un dažādas dzīves situācijas, sasaistot kopā gan mīlestību, gan naidu, gan kara šausmas, gan nelielos prieka brīžus, gan cilvēku drosmi, gan bailes un visu pārējo, kas bija raksturīgs tā laika periodam, kad latvieši cīnījās par Latvijas valsti un spēja panākt arī uzvaras, pat brīžos, kad izredzes likās pavisam nelielas.
Šis Aleksandra Grīna romāns, manuprāt, kalpo gan kā izcils darbs literatūras vēsturē, gan arī kā vēsturisks avots, kas atspoguļo Latvijas vēsturi un strēlnieku izmisīgo cīņu par Latvijas turpmākpastāvēšanu. Šajā romānā ir samērā sīki un skaidri aprakstīti tā laika notikumi, cīņas un kara rezultāti, tādēļ tas ir arī kā daudzpusīgs informācijas avots tiem, kurus interesē Latvijas vēsture un laiks, kad uzsākās Latvijas valsts izveidošanās .…