Autors savu stāstu iesāk ar apcietinājumu un nobeidz ar atrašanos Centrālcietuma 8. kamerā. Manuprāt, tas parāda to, ka ikviens, neatkarīgi no tā, ka ir pārcietis Sibīrijas apstākļus un ticis atbrīvots, jūtas kā ieslodzījumā. Tikai retais spēj aizmirst Sibīrijas laika pārdzīvojumus un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, nebaidoties, kad kādu dienu no jauna būtu jāizcieš ieslodzījums.
„Sibīrijas grāmata” vairāk ir vēstījums mūsdienu cilvēkam, jo daudziem, kas piedzīvojuši laikus, kad Staļina režīms izjauca vairāku cilvēku dzīves, grāmata izraisa murgus un tikai retais ir gatavs atgriezties pagātnē. Stāstā „Balāde par mēness ieleju” autors stāsta, kāds pārdzīvojums grāmata ir viņa laikabiedriem: „Jūsu grāmatu es iedevu izlasīt savai mātei. Pēc tam viņa naktīs miegā kliedza un bija jādzer nervu zāles. Es nevaru to atļauties – redzēt mūžīgā sasalumā guļošos.”11
Lai gan cilvēki dzīvoja briesmīgos apstākļos, tomēr Sibīrijas pieredze katram no viņiem ir atšķirīga. Tāpēc mēs varam būt priecīgi par to, ka ir kāds, kurš ir gatavs runāt par savu pieredzi. Autors savas recenzijas noslēgumā par „Sibīrijas grāmatu” izsaka tās idejisko kodolu: „Ne jau sava prieka pēc par tām lietām jārunā. Tie ir murgi, kas atkārtojas, un par tiem jārunā, lai vairs negaudotu purga dzeloņstieplēs un lai priekšnieka suns aiz patriotisma neceltu kāju pret četrkārt numurētiem sistēmas vergiem”.12
…