V. Tēzes
• Nonākot kara hospitāļos, Čakam ir visciešākā saskare ar karavīriem. Gūto iespaidu ietekmē intensīvi sāk pievērsties dzejas rakstīšanai.
• Čaks kļūst par izcilāko latviešu urbānistu, brīvās dzejas meistaru. Viņa izvirzītie dzejas objekti- Rīga un cilvēki, ko viņa dzeja iemūžinājusi drudžainos ritmos, konkrētībā, asos kontrastos. Čaks ir apveltīts ar neparasti spilgtu tēlainību, kas ir bijusi neatkārtojama un vienreizēja.
• Aleksandra Čaka dzejā dominē iztēle, sapņi, pat vīzijas, gluži nereālas fantāzijas saskaras ar reālo dzīvi pilsētā. Dzīvā un nedzīvā pasaule ir ciešā vienotībā, un cilvēks ir tikai daļa no visas makropasaules.
• Raksturīgi arī tas ,ka A. Čaka daiļradē nav stingru robežu starp dzeju prozu. šo robežu izzušana vispār raksturīga 20. gs. modernisma literatūrai. Jo nesakārtotāka un pat haotiskāka ir vārda iemiesotā pasaule, jo vairāk tā cenšas pēc precīzas materiāla organizētības, spožuma, krāsu bagātības, oriģinalitātes, poētiskās tēlainības, ekspresivitātes
• Katram vārdam, pat žestam bieži tiek piešķirta dziļāka, slēptāka jēga. Autora mērķis bijis kopīgā perspektīvā sasaistīt dažādus, pat ļoti pretrunīgus cilvēka esamības slāņus, dažādās dzīves sfēras: racionālo un iracionālo, traģisko un komisko
• Par pilsētas izteiksmes līdzekļu avotu kļūst pati pilsēta, kuras mākslīgi veidotas vides- ielu bulvāru namu skatlogu, tramvaju, un ormaņu, nomaļu burvību rakstnieks sevī ierāvis jau kopš bērnības.
• Balāžu, lirisku dzejoļu kompozicionālā apvienojumā tēloti latviešu strēlnieki Rīgas aizstāvēšanās laikā un Krievijas pilsoņu kara laikā. Strēlnieku koptēlā A. Čaks izteicis latviešu tautas augstākās tikumiskās un garīgās vērtības.
…
