Strādājis dažādās augstskolās sastapies ar tā laika jauniešu aktualitātēm.
Darbi par metodēm, metodoloģiju.
Ieņem aktīvu socioloģisku pozīciju.
Uzskata, ka sociologs var būt arī skaļš pētnieks – eksperimentēt.
Turēns ir kritisks pret kapitālismu. Naudas attiecības pārāk lielā mērā ietekmē cilvēku rīcību, deformē dabīgo attīstību
Pamatojis akcionālisma koncepciju, kas papildina funkcionālās un strukturālās terorijas. Turēna akcionālisms izriet no viņa veiktajiem darba procesa pētījumiem Marksa garā, t.i., ka darbs ir cilvēka un dabas izmaiņu faktors.
Pēc Turēna domām darbs vienmēr ietver tendenci uz ražošanu un kontroli. Izprotot darbu kā vēsturnieku darbību, tiek paplašināta tā nozīme, proti, attiecībā pret izmaiņu perspektīvām darbs kļūst idents ar darbību. Līdz ar to darba analīzi var pārnest uz darbību. Tieši tādēļ Turēna akcionālistiskā analīze neaprobežojas ar darbu, kā arī ar attiecībām starp cilvēku un dabu, tā izplatās arī sociālās darbības jomā, pie kam šī darbība vienmēr korelējas ar jēgu katrā konkrētā situācijā.
Turēns izvirza šādas akcionāllistiskās analīzes pamattēmas: vēsturisko apziņu, socialitāti kā apzinātu attieksmi pret citu un eksistenciālo jeb antropoloģisko apziņu.
Turēna socioloģija ir orientēta uz praksi un domāta kā aktīvs faktors sabiedrisko kustību un izmaiņu veidošanās procesos. Sociologam ir jāpiedalās kustībās, bet vienlaikus jāsaglabā distance attiecībā pret kustību organizācijām. Par socioloģijas priekšmetu Turēns uzskata sociālās attiecības, kas tomēr neeksistē tīrā veidā, jo vienmēr ir interpretētas un atrodas kustībā. Socioloģijas mērķis ir šīs kustības izpratne, tai nav jānodarbojas ar struktūrām, kurām ir ārpusosiāla izcelšanās.
Sabiedrība pēc Turēna domām nav viena vienīga atražošanās un piemērošanās, tā vienlaikus ir radīšana, savas prakses pašnovērošana un pašnoteikšanās, ko viņš nosauc par vēsturiskumu. Analizējot mūsdienu sabiedrības, Turēns uzsver, kā cilvēku acu priekšā rodas jauna tipa sabiedrības, kuras viņš nosauc par postindustriālām, tehnokrātiskām vai programmētajām sabiedrībām.
Par galveno mūsdienu sabiedrības problēmu Turēns uzskata atsvešināšanos. Programmējamās sabiedrībās pēc Turēna domām sabiedriskā integrācija nozīmē ne tikai piedalīšanos darba procesā, bet arī indivīdu iesaisti totālā komunikācijas sistēmā , pie kam kulturālā manipulācija skar uzvedības specifiku visās dzīves sfērās, bet politiskā kontrole ir stiprāka kā jebkad agrāk.
19. gadsimtā šķiru sabiedrībā pēc Turēna domām šķiras attīstījās ne tikai ekonomiski, bet reprezentēja arī dažādas sociālas un kulturālas sfēras, pie kam sociālā spriedze bija institucionalizēta tikai ļoti zemā līmenī. Turēns atzīmē, ka šajā vēsturiskajā periodā neeksistēja industrializācijas procesu politiskā kontrole, un sabiedrības tēls gan buržuāzijas, gan proletariāta apziņā bija orientēts uz nākotni. Turēns norāda, ka izzūdot sabiedrisko šķiru kultūras pamatiem, šīs šķiras pārvērtās par bezformīgu masu, no kuras izauga tīri ekonomiskas šķiras un ieinteresētās grupas.
Programmējamās sabiedrības valdošajām interesēm Turēns pretnostāda privāto dzīvi kā sfēru, kurā cilvēks sev var izteikt vispilnīgāk, pie kam protestiem nav jāorientējas uz patēriņa interesēm, kultūrai, no vienas puses, ir jābūt pieejamai visiem, bet no otras puses, tai jābūt kritiskai. Šķiru sabiedrībai pēc Turēna domām bija tipiska sociālās domāšanas saskaldīšanās politekonomijā un vēstures filozofijā.
…
