Alfrēda Māršala ieguldījums ekonomikas zinātnes attīstībā

A. Māršals darbojās neoklasicisma virzienā un, tā kā viņš pats ir no Anglijas un aktīvi darbojās Kembridžas skolā, tāpēc šajā nodaļā tiks apskatītas neoklasicisma ekonomiskās domas un angļu-amerikāņu skolas galvenās iezīmes.
Neoklasiskā ekonomiskā doma bija klasiskās ekonomiskās domas turpinājums un revīzija. Šī doma vienlaicīgi un savstarpēji nesaistīti sāka veidoties Francijā, Vācijā, Austrijā, Lielbritānijā un Šveicē 19. gadsimta vidū, strauji izplatījās un sazarojās arī ASV 19. gadsimta pēdējā trešdaļā. Neoklasiskā ekonomiskā doma pastāv un attīstās arī mūsdienās.
Laika gaitā iezīmējās šīs ekonomiskās domas virziena reģionālā struktūra un problemātika. Tās pamatelementus izveidoja Vīnes jeb austriešu skola, Kembridžas jeb angļu skola, Lozanas jeb matemātiskā skola (Šveice, Francija) un Stokholmas jeb zviedru skola.
Svarīgākā neoklasiskās ekonomiskās domas atšķirība no klasiskās ekonomiskās domas bija pārēja no ekonomisko labumu (patēriņa un ražošanas labumu, preču un faktoru) objektīvās izpratnes uz subjektīvo, t.i. viņi uzskatīja, ka ekonomiskie labumi nebija vērtības paši par sevi, bet gan, ka to vērtību noteica indivīdi, patērētāji un ražotāji.
Kopumā neoklasicisma pārstāvji ieviesa daudz jauna ekonomiskās domas attīstībā:
Neoklasiķi atteicās no darba vērtības teorijas un iedibināja derīguma teoriju, viņu izpratnē vērtība bija lietu subjektīvais derīgums (kopējais, salīdzinošais un robežderīgums).
Lika pamatus mūsdienu mikroekonomikas teorijai, jo viņi pētīja ekonomisko faktu subjektīvo vērtējumu, lietoja robežanalīzes jeb marginālās analīzes metodi.…