Psihiska slimība – augstākās nervu sistēmas darbības traucējumi, kuru dēļ zūd smadzeņu spēja pareizi atspoguļot ārpasauli, analizēt un sintezēt saņemtos kairinājumus un uz tiem pareizi reaģēt.1
Kā zināms, senatnē ārsti psihiskās saslimšanas uzskatīja par organisma saslimšanām. Turpmākos laikos uzskati mainījās dažādos laika periodos. Bija brīži, kad psihiski slimos uzskatīja par cilvēkiem, kas atrodas ļauno garu varā. Viduslaikos šādi cilvēki skaitījās „nelabā apsēsti”, pārdevuši dvēseli velnam, utt. Viņus dedzināja uz sārta. Nākamajos gadsimtos, kaut arī uzskati stipri mainījās, tomēr attieksme pret psihiski slimiem bija diezgan brutāla un izturēšanās nežēlīga.
Mūsdienās ir skaidrs, ka psihiskas saslimšanas ir dvēseliskas kaites, kas radušās fizioloģisku organisma bojājumu rezultātā, un šie bojājumi skāruši centrālo nervu sistēmu, izraisot smadzeņu darbības traucējumus.
Taču mana darba mērķis ir nevis izpētīt psihiatrijas vispārīgo jēdzienu un šīs zinātnes plašāko būtību, bet gan kādu vienu šīs zinātnes nozari – tiesu psihiatriju.
Un kā redzams no „Latvijas Padomju enciklopēdijas” skaidrojuma, tiesu psihiatrija ir psihiatrijas nozare, kas pētī dažādus psihiskus traucējumus sakarā ar tiesmedicīnisko ekspertīzi, kā arī psihiski slimo tiesisko stāvokli. Tiesu psihiatrija izstrādā medicīniskos kritērijus par pieskaitāmību un rīcībspēju, palīdzību slimniekiem, kas sava veselības stāvokļa dēļ nav atbildīgi par nodarījumu (ir nepieskaitāmi) vai nav rīcībspējīgi. Tiesu psihiatrija veic arī nepieciešamos pasākumus psihiski slimo cilvēku ārstēšanai, arī piespiedu ārstēšanai.2
Tātad, kā redzams no iepriekš minētā jēdziena, tiesu psihiatrija ir plašāks jēdziens par psihiatrijas jēdzienu, jo risina jautājumus ne tikai uzstādot medicīniskas diagnozes, bet arī risinot tiesiskus jautājumus izejot no šīm diagnozēm. Un tieši, palīdz izmeklēšanas un tiesu iestādēm lemt jautājumu par psihisku slimu cilvēku, kuri pārkāpuši sabiedrībā noteiktās normas – likumus – tālāko likteni. …
