Amatniecība Latvijā

Katras zemes un pilsētas vēsture ir daudzšķautņaina, sevī nenovēršami ietverot visus politiskos, saimnieciskos un kultūrvēsturiskos procesus, to rašanās iemeslus un attīstības gaitu cauri gadsimtiem. Amatniecība – sīkražošana, kuras pamatā ir roku darbs un vienkārši darbarīki. Amatniecībā vēl nebija ražošanas iekšējās darba dalīšanās. Kā ražošanas forma tā ir raksturīga pirmskapitālistiskām sabiedrības formācijām. Amatniecība kļūst par patstāvīgu nozari tad, kad tā atdalās no zemkopības un amatnieki sāk ražot pasūtījumam. Augstākajā attīstības pakāpē amatnieki ražo tirgum. Līdz ar to sākas amatniecības pagrimšana. Apmēram 10. gs. amatniecība atdalījās no zemkopības, līdz ar to pieauga amatnieku meistarība un ieviesās dažādi jauni darba rīki: virpa, tecila u.c. Amatnieku dzīves vieta bija pie pilīm un senpilsētām. Pagājuši simt gadi, notikušas lielas pārmaiņas un kas notika ar Latvijas amatniecību nav īsti skaidrs. Referātā galvenais mērķis apskatīt, kā sākas Latvijas amatniecība un kas notika ar viņu 20. gadsimtā. Lai sasniegtu izvirzīto darba mērķi, darbā tiek risināti sekojoši uzdevumi: • apskatīts amatniecības sākums Latvijā; • apskatītas Latviešu amatnieku brālības; • apskatīta Latvijas amatniecība 19. gd.s. beigās • apskatīta Latvijas amatniecība 20. gd.s. Darba uzrakstīšanai izmantota mācību literatūra, publikācijas presē un aktuālā informācija internētā.