Amatniecības vēsture Latvijā

Amatniecība – sīkražošana, kuras pamatā ir roku darbs un vienkārši darbarīki. Amatniecībā vēl nebija ražošanas iekšējās darba dalīšanās. Kā ražošanas forma tā ir raksturīga pirmskapitālistiskām sabiedrības formācijām. Amatniecība kļūst par patstāvīgu nozari tad, kad tā atdalās no zemkopības un amatnieki sāk ražot pasūtījumam. Augstākajā attīstības pakāpē amatnieki ražo tirgum. Līdz ar to sākas amatniecības pagrimšana.
Apmēram 10. gs. amatniecība atdalījās no zemkopības, līdz ar to pieauga amatnieku meistarība un ieviesās dažādi jauni darba rīki: virpa, tecila u.c. Amatnieku dzīves vieta bija pie pilīm un senpilsētām. Par senākajiem amatniecības centriem kalpoja tādas pilsētas kā: Talsi, Daugmale, Tērvete, Turaida u.c. Amatnieki ražoja galvenokārt pēc pasūtījuma: jo tikai neliela produkcijas daļa nonāca tirgū. Tehnika un darba rīki attīstījās lēni. Jaunās darba metodes un tehniku amatnieku ziļļi varēja apgūt tikai ceļojumos. Ar 13. gs., iecoļojot vācu tirgoņiem, amati arvien vairāk specializējās un sašaurinājās. 14. gs. par nozīmīgāko amatniecības centru kļuva Rīga. Kurzemē un Zemgalē amatniecības centri kļuva Jelgava un Kuldīga (16. gs.), Liepāja un Bauska (17. gs.), Latgalē Krāslava. Pilsētas amatnieki bija organizēti amatos jeb cunftēs. Rīgā un Liepājā sevišķi nozīmīgi bija mucenieku amati, kas ražoja tirdzniecības taru. …