Latvijas valsts prezidenta Valda Zatlera (2007-2011) vizīte Cēsu kolonijā pārsteidzoši trāpīgi uzrāda Andreja Dripes romāna „Mazā brīvība” joprojām laikmetīgo aktualitāti, lai gan viņa darbs ir tapis PSRS laikā, kad Latvija bija PSRS ideoloģiskā režīma varā. Kopš grāmatas izdošanas gada (1989) līdz prezidenta Zatlera vizītei tai pašā Cēsu kolonijā ,kurā grāmatas autors strādājis par pedagogu, pagājuši apmēram 20 gadi. Šis laika posms atbilst Latvijas atjaunotajai neatkarībai un tādejādi paaudžu ilgotam priekšstatam par brīvību. Latvijas ekonomika pārdzīvojusi krīzes un nosacītu uzplaukumu, bet ģimenes izzūd... Aizvien mazāk laika cilvēciskām attiecībām ar bērniem, ar tiem veidotu izpratni par savstarpēji ciešu attiecību nozīmi un aizvien vairāk bezpersoniskas attieksmes visos sabiedrības līmeņos. Joprojām Cēsu kolonija uzrāda tās pašas sabiedrības sejas kroplības – mūsu sakropļotos bērnus, nākamos šīs sabiedrības indivīdus, kuriem nebūs izveidojusies nekāda valstiskuma apziņa, nedz piederības sajūta Latvijas valsts sabiedrībai, jo šī pati neatkarīgās Latvijas valsts sabiedrība nav attapusi 20 gadu neatkarības laikā iedziļināties un risināt savas sabiedrības cilvēkbērnu primārās vajadzības un radīt priekšnosacījumus veselīgas nācijas veidošanā. Pašreizējā laikā un vietā mūsu sabiedrības, kultūras un politiskie uzstādījumi uzskata par pašsaprotamu, ka darbaspējīgiem pieaugušajiem nepieciešams darbs un karjera, un ka bērni var iztikt ar to, kas paliek pāri. Taču laikmeta realitāte uzrāda aizvien uzstājīgāk un skaidrāk šādas sabiedriski sociālās attieksmes pret bērniem sekas. Dažādu personīgi nelaimīgu dzīvespieredžu izveidojušies pusaudžu raksturi apliecina, ka, ja tie nesaņem cilvēcīgu attiecību stabilitāti ne no ģimenes attiecībām, ne no valstiskām nostādnēm, viņi ir ievērojami vairāk pakļauti visu veidu atkarībām, kādas ir masveidā aktuālas šodienas sabiedrībā: narkotiku epidēmijas problēmas, vardarbība pusaudžu starpā, noziedzība, aizvien nežēlīgākas slepkavības. Bezdvēselisku slepkavu pulki neveidojas bez iemesla; savstarpējās pieķeršanās, cilvēcisko attiecību iztrūkums izraisa nekontrolētu ļaunumu. Atcerēsimies, ka tā vai citādi novārtā pamestu bērnu smadzenēs iztrūkst miljardiem neironu. Ja kāds domā, ka šīs izzudušās šūnas ir nebūtiskas, tad mūsu bērni pierāda absolūti pretējo. Mūsu kultūrā parādījušies bērni – slepkavas. Oklendā 6 gadus vecs bērns ielauzies kādā istabā un saspārdījis zīdaiņa galvu. Viņam tika izvirzīta apsūdzība par slepkavības mēģinājumu. Tas ir jaunākais cilvēks, kas apsūdzēts šādā noziegumā ASV valsts vēsturē. Šīs problemātiskās paaudzes masveida nosūtīšana uz labošanas vai soda iestādēm, kurās narkotiku piegāde apvienota ar to lietošanas stimulu,ne tikai nav pārliecinošs stāvokļa risinājums, bet gan vairo sabiedrības pašiznīcināšanās mērogu. Atkarības apkarošana prasa milzīgus līdzekļus un likumdevējam tā ir jāfinansē, bet tā kā atkarīgajiem nav atbalstītāju, vismaz Latvijas valstiskā mērogā, šī problēma ir atstāta praktiski pašplūsmā. Vai lekcijas par atkarības problēmām atturēs no narkotiku lietošanas? Neiroloģijas zinātnieki saka: „Neticiet tam!” Pat pie ideāliem apstākļiem pusaudža gados ir daudz emocionālu satricinājumu, indivīda apziņas maiņas un sāpju uzliesmojumi. Sāpes pēc notikuma nepadara notikumu par nebijušu un tādejādi indivīda limbiskā nelīdzsvarotība iedragā nervu spēju atrisināt to, ko ieteic bezrūpīgi lozungi. Tādēļ lietotāji pārāk bieži atgriežas pie narkotiku piedāvātās atelpas. Ieslodzīšanai un piespiedu ārstēšanai ir savi trūkumi: tie prasa plašus resursus, finanses. Bet pats galvenais – tiem iztrūkst paša būtiskākā faktora: tajā vietā, kur pati daba to paredzējusi, šiem cilvēkiem bijusi jāpiedzīvo ģimenes mīlestības, mājas sajūtas un drošības augsne. …
