Ar zobenu zem galvas, ar mīlestību dvēselē.
Liec zobenu zem galvas
Un dziļi neiemiedz,
Tavs gods un tēvu zeme
Tev acis aizvērt liedz.
Šādiem vārdiem laikrakstā “Latvijas Kareivis” 1940. gada 16. jūnijā publicētajā dzejoli “Karavīrs” mūs uzrunā dzejnieks Andrejs Eglītis. Šo faktu var interpretēt gan kā vienkāršu sagadīšanos, gan kā saasinātā dvēseles jūtīgumā izteiktas liktenīgas priekšnojautas, pat pravietojumu. Jo nākamajā dienā tēvu zemes svētās robežas pārkāpt svešas varas karaspēks, un Latvija zaudē savu valstisko neatkarību.
Dzejolis “Karavīrs” apzīmē pašu Andreju Eglīti, kurš dzejā ir cīnītājs, bet cīņā – dzejnieks. Šis ir cilvēks, kurš nekad nav zudējis savu ticību. Andreju Eglīti varētu apzīmēt ar šādiem vārdiem – “sirdsapziņas revolucionārs”, “koklētājs un karognesējs”, “uguns ledus kalnā”, “nerimtīgais modinātājs”. Tie ir aukstio vārdi, bet patiesi viņš vienmēr ir bijis par Latvijas brīvību.…