Anglijā absolūta karaļa vara bija nostiprinājusies Elizabetes I valdīšanas laikā, bet viņas pēcteča Džeimsa I (1603–1625) valdīšana izraisīja nesaskaņas ar parlamentu, kurš Anglijā pastāvēja jau no 13. gadsimta. Džeimss I bija ļoti reliģiozs un karaļa varu saistīja ar Dieva gribas izpausmi. Jebkuru likumu, kas ierobežoja valdnieka varu, viņš uzskatīja par lieku.
Nesaskaņas pieauga viņa dēla Čārlza I (1625-1649) valdīšanas laikā. 1629. gadā karalis atlaida parlamentu, jo tas atteicās paklausīt. Turpmāk karalis pats kontrolēja nodokļu ievākšanu, sprieda tiesu un pat lika apcietināt dažus parlamenta locekļus, kas bija viņu kritizējuši. Tas īpaši saniknoja deputātus, jo tika pārkāpta Lielā brīvību harta, kas kopš 13. gadsimta garantēja parlamenta locekļu tiesisku neaizskaramību. Turklāt Cārlzs I, būdams katolis, sadarbojās ar katolisko Spāniju un Franciju. Kaut arī Anglija tikai 5% iedzīvotāju bija katoļi, karalis pat sāka pārrunas ar pāvestu par savu pavalstnieku atgriešanos Romas Katoļu baznīcā.…