Tērvetes upes krastos jau iztālēm saskatāms varens pilskalns, kuru senos laikos vainagoja koka pils. Netālu no senā pilskalna dižu, tumši zaļu egļu ielokā atrodas „Sprīdīši” – Annas Brigaderes memoriālais muzejs.
Dzīvojamā māja, bijušās dzirnavas, celta no lieliem, apaļiem akmeņiem, spoguļojas Tērvetes ūdeņos. Ziedu laikā saplaukst ne tikai krāšņās rozes rakstnieces dārzā, bet arī baltās, smaržīgās anemones pilskalna pakājē. Upītes vidū guļ liels, pelēks akmens, uz kura Anna Brigadere mīlēja sēdēt, netālu dzidrūdens avotiņš – tur rakstniece no rītiem smēla ūdeni zaļā māla krūzē.
Rakstnieces tēvs visu mūžu gāja kalpu gaitās. Anneles vecāki vairākkārt Jurģos mainīja saimniekus. No agras bērnības meitene iemīlēja Zemgales plašumus, pļavas un gravas, klīstošos mākoņus un šalcošo Tērveti.
Tuvākos draugus mazā Annele atrada dabā, par ko stāsta atmiņu grāmata „Skarbos vējos”. Ganu gaitās meitene iepazina atmatas skaistumu. Tur lielais, pelēkais akmens, ap kuru „vējiem savā skrejā vajaga mest līkumu”, bija Anneles „stiprā pils, iemīļotā sapņu un rotaļu vieta, uzticams biedrs, kura patvērā patīkami uzturēties”. Meitenei bija pašai sava valoda ar kalniem un kokiem. Arī vēlāk dabai, tās skaistumam un spēkam rakstnieces dzīvē un daiļradē ir nozīmīga vieta.
Jau no mazām dienām nākamā rakstniece izbaudīja lauku darba dzīves sūrumu un ciešām saknēm saauga ar vienkāršajiem lauku cilvēkiem.…
